Itālijas senatne: Romula un Rema leģendas

Itālijas teritorija dalās divos reģionos: ziemeļu kontinentālajā un dienvidu pussalas reģionos. Ziemeļu reģionā pārsvarā ir līdzenumi, ko ziemeļos un ziemeļaustrumos norobežo Alpu, bet dienvidos Apenīnu kalni. Ziemeļu un centrālā daļa ir auglīgākie Itālijas rajoni.

200 000 gadu pirms Romas dibināšanas Apenīnu pussalā dzīvoja alu cilvēki, kas nodarbojās ar medībām un vākšanu.

Aptuveni 2000 gadu p.m.ē. iedzīvotāju skaits palielinājās ar Indoeiropiešu migrācijas sākumu. Pirmatnējās ciltis nokļuva Itālijā no centrālās Eiropas un Āzijas. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka šīs ciltis dzīvoja apaļās būdās, kas veidoja mazus ciematus. Iedzīvotāji sāka nodarboties ar zemkopību un lopkopību.

Kopš 3. g.t. p.m.ē. Itālijā pazina vara ieročus un darbarīkus, ko lietoja reizē ar akmens priekšmetiem. Mirušos kremēja, bet pelnus ievietoja augstās, no māla un bronzas izgatavotās urnās. Šo kultūru sauc par Villanovas kultūru. Tā veidojās ap šodienas Boloņu, Toskānas un Lacio reģionos. Amatniecība bija primitīva, neveidojās arī pilsētas.

2. g.t. p.m.ē. sāka izmantot bronzu, bet ar 2. g.t. p.m.ē. beigām Itālijā sākās dzelzs laikmets.

Grieķi. Jauns attīstības posms Itālijas vēsturē sākās 8. gs. p.m.ē., kad Itālijā pa jūru ieradās grieķi un etruski, kuri apmetās Sicīlijā un Apenīnu pussalas rietumu piekrastē netālu no tagadējās Neapoles. Tie bija tirgotāji, auglīgas zemes meklētāji, kā arī politiskie bēgļi. Grieķi Itālijā veidoja neatkarīgas pilsētas, pie kam katra no tām bija saistīta ar to pilsētu Grieķijā, no kuras bija ieradušies pārceļotāji. Viena no lielākajām šādām kolonijām veidojās Neapoles līča krastos. Izceļotāji no Atēnām dibināja Regijas pilsētu Itālijas dienvidos, izceļotāji no Korintas nodibināja Sirakūzas Sicīlijā utt., kas vēlāk kļuva par pašu ietekmīgāko grieķu koloniju.

Kolonisti apstrādāja zemi ap pilsētām un tirgojās ar kontinentālo Grieķiju. Viņi ne tikai kļuva turīgi, bet arī nozīmīgi ietekmēja lauksaimniecības attīstību Apenīnu pussalā. Šie ļaudis pirmie sāka darīt vīnu, kultivēt olīvas, kas pirms tam bija sastopamas tikai savvaļā.

Grieķu ieguldījums mākslas attīstībā. 5. gs. p.m.ē. grieķu kolonijas karoja savā starpā, taču izšķirošo uzvaru neviena no kolonijām nespēja gūt. Vislielāko ieguldījumu grieķi deva šī perioda kultūras un mākslas attīstībā. Vietējie iedzīvotāji labprāt pirka greznās grieķu preces. Visai ātri grieķu bronzas un keramikas trauki izplatījās visā Itālijā. Grieķu skulptūra un arhitektūra kļuva par modeļiem no kā mācījās itālieši. Grieķu ietekme aizvien palielinājās. Itālijas iedzīvotāji aizguva karošanas paņēmienus, ap apdzīvotām vietām sāka būvēt akmens nocietinājumus. Neskatoties uz lielo grieķu ietekmi Itālijas saimnieciskajā un kultūras sfērās, nozīmīgas politiskas varas grieķiem Itālijā nebija.

Etruski. Aptuveni 800 gadus p.m.ē. Itālijas rietumu piekrastē apmetās etruski, par kuru izcelsmi šodien nav viennozīmīga viedokļa. Sengrieķu vēsturnieks Herodots rakstīja, ka etruski ieradušies no Mazāzijas, taču tiek uzskatīts, ka etruski varētu būt feniķieši. Par etruskiem zināms visai maz, jo nav izdevies atšifrēt etrusku valodu, taču nav apšaubāms, ka etruskiem bija augsti attīstīta civilizācija. Īpaši etruski ietekmēja Itālijas arhitektūru kapeņu, sabiedrisko ēku, nocietinājumu u.tml. celtniecību. Etruski ieviesa zemes drenāžu, veidoja pilsētās kanalizācijas un ūdensapgādes sistēmas, cēla tiltus, ieviesa pilsētu ielu segumu. Etruski bija prasmīgi amatnieki. Politiski etruski izveidoja federāciju, kuras vienojošais aspekts bija reliģija. Federācija sastāvēja no 12 neatkarīgām pilsētvalstīm. Galvenais ienākumu gūšanas veids bija amatniecība un tirdzniecība. 300 gadus etruski valdīja arī Romā ( 8. 5. gs. p.m.ē.). Nepārtrauktos karos ar grieķiem Itālijas D, ar galliem ziemeļos un dažādām Itālijas ciltīm, etrusku vara tika novājināta.