Izglītība un kultūra 20 gs pirmajā pusē Latvijā

Vidusskolas bija dažādas. Vēlāk filoloģijas, tieslietu un citu humanitāro zinātņu studijām sagatavoja ģimnāzijas. Arī tās bija dažādu novirzienu – vienās vairāk vērības piegrieza klasiskajām (grieķu un latīņu) valodām, otrās – mūsdienu valodām, trešajās – matemātikai. Inžinierzinātņu un mehānikas studijām vai citai tehniskai izglītībai skolēnus sagatavoja tehnikumi. Tirdzniecības darbiniekus un tautsaimniecības (ekonomikas) speciālistus sagatavoja komercskolas. Bez tam bija īpašas lauksaimniecības, dārzskopības un citas speciālās vidusskolas un dažādi speciālie institūti. Darbojās arī divgadīgas arodskolas, kas gatavoja dažādu specialitāšu strādniekus bez tiesībām stāties augstākajās mācību iestādēs. Skolas bieži izvietojās bijušo muižu ēkās, bez tam uzcēla arī daudz jaunu skolas ēku.

Mazākumtautības varēja mācīties savās skolās dzimtajā valodā. Kā obligāts priekšmets viņiem bija latviešu valoda. Valsts nodrošināja materiālu atbalstu mazākumtautību skolām. Tautu Savienība atzinīgi novērtēja Latvijas sasniegumus tieši mazākumtautību izglītības nodrošināšanā.

Pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma Latvijas valdība pieņēma jaunu likumu par tautas izglītību. Pamatskolās ieviesa septiņu klašu, bet vidusskolās– piecu klašu mācību programmu. Galveno uzmanību turpmā veltīja latviskas izglītības apguvei. Jauktu laulību bērniem, ja viens no vecākiem ir latvietis, bija jāapmeklē latviešu skolas. Mazākumtautību ģimnāziju uzturēšanai valsts samazināja pabalstus. Latgales skolās tika pārtraukta latgaliešu dialekta mācīšana. Plašāk izvērsa apmācību arodskolās.

Sevišķi nozīmīgs bija K. Ulmaņa “Draudzīgais aicinājums”. Savā aicinājumā viņš mudināja bijušos skolēnus atcerēties savas skolas un dāvināt tām grāmatas, mācību līdzekļus un mākslas priekšmetus. “Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un reprodukciju, simtiem radioaparātu un daudz citu mācību līdzekļu. Skolu jaunatnes audzināšanā liela loma bija skautu, gaidu un mazpulku organizācijām.

Latvijas valsts izveidošanās bija galvenais priekšnoteikums straujai zinātnes attīstībai. Par vadošiem zinātnes centriem kļuva augstskolas. Latvijas universitātē veica pētījumus daudzās nozarēs. Šajā augstskolā sāka piešķirt zinātniskos grādus. Sākumā nācās izstrādāt latvisku zinātnes terminoloģiju. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana. Plašākai sabiedrībai kļuva pieejami Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā, jauni tautasdziesmu, pasaku un teiku sakopojumi. Ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa tautastērpu un ornamentu pētījumi, kā arī latviešu vēsturnieku darbi. Andreja Viča “Latvijas skolu vēsture”, kas līdz šim ir plašākais pētījums šajā virzienā. Zinātniskus rakstus par mūsu zemes senatni publicēja vēsturnieki Arveds Švābe, Vilis Biļķins, Jānis Straubergs, Arvolds Spekke, Boļeslavs Brežgo, vācietis Leonīds Arbuzovs un citi.

Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920. gadā nodibinātais Kultūras fonds. Pēc K. Ulmaņa vadītā valsts apvērsuma tā darbība kļuva vēl rosīgāka. Kultūras fonda ienākumus viedoja 3 % piemaksas pie alkaholisko dzērienu un tabakas izstrādājuma cenām, kā arī nodoklis par ievestajām ārzemju kinofilmām. Šī fonda līdzekļi tika izlietoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisku rakstu iespiešanai, Latvijas senatnes pētīšanai, kultūras pieminekļu aizsardzībai, zinātnisku ārzemju komandējumiem un pētījumu veikšanai. Tas deva milzīgu atbalstu zinātnei.