Izglītības socioloģiskie aspekti

Šim darbam ir meklējuma raksturs. Latviski šāds materiāls līdz šim ir bijis pieejams izkaisītā veidā. Tā galvenā virzība iecerēta kā pedagoģijas teorijas un prakses saistības atspoguļošana ar tādu zinātni kā socioloģija un konspektīva, apkopojoša materiāla radīšana par izglītības socioloģiju.

Vecākiem, iepazīstoties ar tām lekciju sadaļām, kuras nav tik izteikti specializētas un domātas tikai izglītībā un socioloģijā zinošiem cilvēkiem, pavērsies plašāks redzesloks un izpratne par jaunās paaudzes sagatavošanu dzīvei sabiedrībā, lai viņi nebūtu neveiksminieki.

Izglītības ieguves un personības socializācijas process ir nepārtraukts process, kas rit visu mūžu.

Pazīstami psihologi un sociologi ir izstrādājuši un piedāvā vairākas teorijas, kā šo faktoru mijiedarbības rezultātā rodas šī personība:

* amerikāņu psihologs Džordžs Mids uzskata, ka personības "ES"ir sociāls produkts un veidojas mijiedarbības rezultātā ar citiem cilvēkiem.Pēc Mida domām personības veidošanās procesā izšķir trīs stadijas:

* pirmā jeb imitācija, kad bērni kopē vecāku uzvedību, to nesaprotot,

* otrā jeb rotaļu stadija, kad uzvedība tiek saprasta kā noteiktu lomu spēlēšana. Rotaļu procesā tiek apgūtas vecāku, ārstu, skolotāju u.c. lomas. "Vērojot" sevi no dažādu lomu viedokļa, bērni mācās izprast sevi, uzklausīt citu viedokļus un mainīt savu uzvedību, ja "ES" kritiku uzskata par pamatotu.

* trešā jeb kolektīvo rotaļu /spēļu/ stadija, kad bēr ni mācās saprast, ko gaida no viņa ne tikai viens cilvēks, bet jau vesela grupa, kura pārstāv sabiedrisko domu. Bērni mācās uzvesties un vērtēt savu uzvedību pēc standartiem un normām. Tiek apgūta sociālās identitātes izjūta.

Austriešu ārsts un psihologs Zigmunds Freids uzskata,ka bioloģiskās vajadzības /īpaši seksuālās/ ir pretrunā ar kultūras normām un personības attīstība /socializācija/ ir šo vajadzību ierobežošanas process. Bērns ir atbildīgs par darbībām, kuras tiek vai nu nosodītas vai uzslavētas un kuru rezultātā bērns izjūt vai nu lepnuma vai arī vainas /kauna/ izjūtu.

* anālā stadija, kad bērni tiecas pēc patstāvības, bet vecāki cenšas iemācīt prasīties uz podiņa. Šajā periodā kļūst svarīgi kontrolēt ekskrēcijas procesus. Galvenā erogēnā zona ir anālā atvere;

* falliskā stadija, kad bērna galvenais apmierinājuma avots ir penis vai klitors. Šajā periodā sāk izpausties zēnu un meiteņu atšķirības. Zēniem sākas tā saucamā Oidipa /Edipa/stadija zemapziņā tie tiecas ieņemt tēva vietu blakus mātei, bet meitenēm kopā ar apziņu, ka tām nav penis, parādās nepilnvērtības sajūta salīdzinājumā ar zēniem.;

* ģenitālā stadija iestājas pēc latentā /slēptā/ perioda, kad meitenes un zēnus vēl nenodarbina dzimumtuvības jautājumi. Ģenitālajā stadijā saglabājas arī agrīno attīstības stadiju īpatnības, bet par galveno apmierinājumu kļūst dzimumattiecības ar pretējā dzimuma personu.

* pirmsoperacionālā stadija / no 2 līdz 7 gadiem/, kad bērni mācās atšķirt simbolus un to nozīmes. Šīs stadijas sākumā bērni ļoti pārdzīvo, ja kāds izjauc kādu viņa veidoto veidojumu, kas simbolizē viņa māju vai pili. Etapa beigās bērni izprot atšķirību starp priekšmetiem un simboliem; saprot, ko tie apzīmē.