Iztēle – tēlu veidošanās un nozīme psihē

Tēls ir iztēles radītais produkts; tādejādi tēls ir atmiņā atsauktā sajūtu pieredze bez sākotnējā stimula. Iztēle izmanto sajūtas un uztveri, informāciju, kas tajos nonākusi caur sajūtu orgāniem.

Līdzās uztverei, atmiņai un domāšanai iztēle (nereti tiek dēvēta arī par fantāziju) ieņem svarīgu un īpatnēju vietu cilvēka pasaules izzināšanas un pārveidošanas procesā.

Iztēles process raksturīgs tikai cilvēkam un ir tā darbības nepieciešams nosacījums, jo, iekams cilvēks sāk darboties, tas vispirms priekšstata, kas un kā jādara. A.Vorobjovs uzskata, ka „ priekšmeta tēls tiek veidots jau iepriekš, līdz ar to iztēlei ir svarīga loma galamērķa priekšstatīšanā. Spēja paredzēt savas darbības galarezultātu jauna tēla veidā, t.i., nospraust mērķi, kvalitatīvi atšķir cilvēka darbību no pat visattīstītākā dzīvnieka uzvedības. Neviens dzīvnieks iepriekš neparedz galarezultātu un jaunā tēla veidošanas procesu.”

I.Puškarevs, aplūkojot smadzeņu funkcionālās asimetrijas veidošanās īpatnības, norāda uz iztēles atbilstību zemapziņas jeb labās puslodes funkcijām. Viņš izceļ iztēles lomu radošas personības veidošanās procesā, atzīmējot, ka skola tradicionāli vairāk attīsta kreiso puslodi, daudz mazāk – labo. Tāpēc pirmsskolas un sākumskolas vecumā (līdz 10 gadu vecumam) ir sevišķi svarīgi līdztekus prātam attīstīt bērnu iztēli un radošās spējas.

V.Hibnere iztēli definē kā radošu un kaut kā neredzēta izdomu, uzsverot, ka „ iztēle ir viens no bērna radošās darbības visnepieciešamākajiem izziņas procesiem.”

Iztēle ir atmiņā vai iedomās izveidoto atsevišķo tēlu sērijas. Parasti iztēle apvieno gan atmiņu, gan iedomas, sakārtojot atsevišķus elementus jaunā veidā. Vislabāk ir pazīstama iztēle, ar kuru vairums cilvēku sastopas miegā.

Sapņi ir domāšanas veids, kas parādās attēlos. Sapnī koncepcijas atgriežas sensoru domu uztveres līmenī.

Murgi ir biedējoša iztēle, kas arī rodas miegā. Parasti murgi ir ļoti spilgti un tie saistās ar bailēm un nespēka izjūtu.

Fantāzijas ir attēlu sērijas, kas turpinās dienas sapņos. Parasti fantāzijas ir patīkamas.

Eidētiskā iztēle ir attēlu sakopojums, parasti vizuāls, kas ir tik skaidrs, ka līdzinās fotouzņēmumam. Šādus attēlus biežāk spēj veidot bērni nevis pieaugušie.

Halucinācijas ir iztēle, kas satur intensīvu informāciju, kam ir liela nozīme tā cilvēka dzīvē, kurš šīs halucinācijas redz.

Ilūzijas ir kāda ārējā vai iekšējā stimula kļūdaina informācijas izpratne.

Pastāv vēl divi iztēles veidi, kas gan ir retāk pieminēti profesionālajā literatūrā un tā ir iztēle, kas rodas spontāni tieši pirms iemigšanas vai tieši pirms pamošanās. Pirmo sauc par hipnogoģisko, bet otro – par hipnopomisko iztēli .

Bērna pieredze ir daudzkārt nabadzīgāka par pieauguša cilvēka pieredzi. Tāpat mēs zinām arī, ka bērna intereses ir vienkāršākas, elementārākas, nabadzīgākās; visbeidzot, viņa attiecībām ar vidi nav tās sarežģītības, smalkuma un daudzveidības, kas raksturīgi pieauguša cilvēka uzvedībai, bet tie visi ir svarīgi iztēles darbības noteicoši faktori. Jau no tā vien ir skaidrs, ka bērna iztēle nav bagātāka, bet ir nabadzīgāka par pieauguša cilvēka iztēli; bērna attīstības procesā attīstās arī iztēle, sasniedzot savu briedumu tikai pieaugušā cilvēkā.