Ja es butu

Ja es būtu Vecrīgas nams. Es atrodas vienā uz vienas Vecrīgas ieliņām un jau vairākus gadsimtus. Sen jau mani celtnieki pastaigājas debesu pļavās, bet es katru rītu sagaidu garāmejošos cilvēkus ar saules atspīdumu manās logu acīs, katru vakaru novēroju pārīšus, kuri sapņainam acīm raugās zvaigznēs un izrunā saldas mīlas vārdus. Katru rītu ar ilgam es gaidu saullēktu un skumjām saulrietu, jo atkal diena galā.

Lietainā laikā man gars gavilē, kaut arī, no malas raugoties, es liekos pelēkus akmens būris. Es jūtu, kā mazgājas manas noputējušās sienas, kā mans jumts atbrīvojas no putekļu smaguma, kas tur krājas dienām, nedēļām... Tā ar katru lietus šalti manī atgriežas dzīvesprieks un mīlestība. Ja es varētu, es sajūsmā lēkātu tāpat kā bērni lietus laikā pa peļķēm. Tomēr es to nedrīkstu darīt. Kas gan notiktu ar manu iekšējo saturu!

Tikai pērkons man nepatīk, jo tas man atgādina kara darbus, kurus es savā garajā mūžā esmu dzirdējis ne vienu reizi. Vissmagākais laikmets manā mūžā bija pēdējais karš. Es redzēju, kā daudzi cilvēki bēga prom no manis, baidoties par savu dzīvību. Es dzirdēju šāvienus, cilvēku saucienus pēc palīdzības, redzēju tankus, kurus rotāja gan karš krusti gan sarkanas zvaigznes. Kā vieni, tā otri iedvesa šausmas. Es dzirdēju lidmašīnu, kuras meta nāvi lejā, pērkoņu, dzirdēju karavīru balsis, kurās bija tikai baidīs, dusmas un, varbūt, arī bezspēcība likteņa priekšā.