Ja es būtu Eiropas prezidents
Eiropa! Rietumu civilizācijas šūpulis, kristīgās mācības atspēriens, visskaistākā pasaules daļa... Es mīlu Tevi, Eiropa, par to vien, ka tu esi tāda, un ne citādāka. Tu esi goda vietā starp mūsu planētas stabilākajām vērtībām. Visos laikos valdzinošas šķitušas dienvidu un austrumu zemes, tomēr tavs šarms ir nesalīdzināmi pārāks. Tevī ir vislabākais, kas vien var būt – franču pievilcība un īru dzīves gudrība, vāciešu precizitāte un itāļu karstais prāts, angļu senās tradīcijas un nīderlandiešu brīvdomāšana. Tagad tu esi kļuvusi varenāka kā jebkad – ne jau ar jaunu koloniju iekarošanu un uzticamu diktatorisku režīmu nodibināšanu citās valstīs, bet gan ar to, ka esi kļuvusi vienota. Un iekļāvusi savā pulkā arī manu zemi. Tagad Latvijai ir divi duči vislabāko draugu un visuzticamāko sabiedroto. Šodien Tu esi pērle pasaules kronī, un nav noliedzams, ka rīt Tu mirdzēsi vēl spožāk.
Katram cilvēkam ir tiesības sapņot. Es sevi varu iedomāties kā rakstnieku, žurnālistu, fotogrāfu, juristu, politiķi, ārstu – tāpat kā mana mamma, pat – kā Eiropas prezidentu. Teju visiem šķiet, ka kaut kas tāds nepavisam nav iespējams. Viņiem es ieteiktu padomāt vēlreiz. Eiropai ir savs prezidents – īsta, reāla personība. Pirms tam viņš bijis premjers kādā ne sevišķi lielā Atlantijas okeāna piekrastes valstī ar dižu vēsturi, vēl senāk ieņēmis mazāk nozīmīgus amatus, bet pašā sākumā viņš bija skolnieks, kurš nevarēja pat iedomāties, ka reiz nāksies vadīt Eiropas varenāko valstu savienību. Arī es tagad esmu tikai skolēns. Bet, kas zina...
Manās acīs nav nekā skaistāka par tēvzemi. Lai arī dzimis un vienus no skaistākajiem mūža gadiem esmu pavadījis sirmajā galvaspilsētā Rīgā, tomēr mana dvēsele pieder senču novadam – Latgalei. Kad pirms daudzām paaudzēm nogurušie un sakautie Napoleona vīri devās mājup no krievu zemēm, daļa tā arī nesasniedza dzimteni. Un ne jau tādēļ, ka latgaļi būtu viņus guldījuši zemes klēpī. Nē, šie no kara nogurušie jaunekļi ieraudzīja ko tādu, par ko nekad nebija sapņojuši. Tā bija Latgales daba. Meži, pļavas, ezeri – viss šeit bija tik īsts, zaļojošs, dzīvības pilns! Francūži atrada sev jaunu dzimteni, viņu bērni kļuva par visā apkaimē cienījamiem kalējiem, bet viens no šo kalēju pēctečiem pēc gadu simteņiem sniegotā ziemas dienā sēž pie moderna datora, lai rakstīt par savām iecerēm, kuras piepildītu, ja kļūtu par Eiropas prezidentu.
Latgale! Vai zināt, kur slēpjas šī novada neaprakstāmais skaistums? Tā ir daba – tīra, no virskundzību alkstošās civilizācijas negatīvās ietekmes pasargāta, valdzinoša sava nepakļautībā. Es redzu sevi skrienam. Es skrienu pa zeltā tērptām alejām, gatvēm, bērzu birztalām, brīnos, ka nav neviena uzmācīga sētnieka, kurš mēģinātu aizslaucīt prom šo mūžīgo rudeni, nav neviena, kas uztrauktos par tikko sasalušo zemi, kas šķiet tik tīra, īsta, dabīga un nav pārklāta ar betona plāksnēm. Neviens man nepievērš uzmanību, kad joņoju pāri salnas skartajai zālei, jo apkārt valda cilvēkbrīvs klusums, šeit nav arī nabadzīga, no piesārņojuma mirstoša zāliena kā kādā daudzmiljonu pilsētā. Tā ir īstā Latgales zemes sega, nekas, ka ar baltiem plīvuriem klāta, nekas, ka es netīšām tos notraucu. Latgalei salnas netrūkst. Nu esmu iekšā baltā pasaulē,...
