Jāņa Poruka 'Mērnieku laiki': tēma un motīvi

Vietējās pašvaldības iestādēs viltus, kukuļdošana un netaisnīgums nebija reta parādība. Jau pats vēlēšanu process, kurā deputāti tika ievēlēti, apelējot pie sabiedrības locekļu nevēlmes izcelties, iebilst un rīkoties, pārvaicājot ļaudīm, vai tie neiebilstu, ja par runas vīriem paliktu tie paši vīrieši, kas iepriekš, iespējams, nebija taisnīgs un patiess sabiedrības viedokļa paudējs. Vietējo pašvaldību domas un intereses varēja iespaidot ievērojami un svarīgi cilvēki, kas spēja mainīt katra pašvaldības labā kalpojošā indivīda turpmāko dzīvi. Tā, piemēram, deputāti gandrīz bez ierunām izdabāja mērniekam – par smiekla naudu nospriežot tam dot strādniekus, tiesas procesus izšķirot par labu mērniekam utml. Pašu pašvaldību brīžam negodīgo rīcību raksturo kāda runas vīra sacītais: “Dievs zin, kas gan visās lietās tā likuma lai izmeklē? Un runas vīriem spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek.” Tātad tie pieņēma lēmumus balsoties nevis uz likumiem, bet gan savām interesēm.

Neapšaubāma ir dažu saimnieku iedzīvošanās bagātībā ar negodīgiem līdzekļiem. Izmantojot radniecības vai draudzības saites, zemnieki vēršas pie varas iestādēs darbojošamies personām lai panāktu sev vēlamus spriedumus. Ļaudis dod kukuļus augstāk stāvošām personām un cenšas apmuļķot zemāk stāvošās. Tā, piemēram, bagātībā iedzīvoties izdevās Prātniekam, kas, izmantojot deputāta varu un pazīšanos ar mērnieku, plaši krāpa ļaudis, kuri viņam akli uzticējās.

Brāļi Kaudzītes ar romānu “Mērnieku laiki”, kurš krasi atšķiras no agrāk rakstītajiem darbiem latviešu literatūrā, dod pamatu reālistiskā žanra attīstībai latviešu literatūrā. Smalki izstrādātie raksturi, reālistiskās sadzīves ainas un tēlainā valoda sniedz teicamu paraugu topošajiem rakstniekiem.

Nesagaidot īsto mērnieku, valsts vīri sāk sapulcēties uz sēdi. Pirmais jautājums ir par ērģelēm, kas nepieciešamas baznīcai. Jautājums vēl nav izlemts, kad ierodas īstais zemes mērnieks. Jautājums par ērģelēm nav vēl pabeigts, kad vietnieki kopā ar mērnieku sāk apspriest jautājumus, kas saistīti ar zemes mērīšanu. Mērnieks prasa no katra saimnieka kalpus uz piecpadsmit dienām, turklāt par dienas darbu maksāšot divdesmit kapeikas. Turklāt, kad mērīšana būs pabeigta, uzrīkošot lielu goda mielastu.

Sākas ilgas diskusijas, kas noslēdzas ar lēmumu, ka maksa par dienu būs 21,5 kapeikas par nostrādātu dienu, kā arī goda mielasts, kas tiks rīkots Zaldātu norā.

Šajā ainā spilgti attēlota tā laika pagasta pašpārvalde, tās locekļi. Visa vara bija bagāto saimnieku rokās. Lai gan valdē bija kalpu runas vīri, tomēr viņi neprata un nespēja aizstāvēt kalpu un trūcīgo zemnieku intereses. Arī skaita ziņā viņu bija ļoti maz. Ainā parādīts, kā no pagasta vietnieku pulka sanāksmes padzen nabadzīgu vīru, kas lūdz pabalstu, kā kalpu pārstāvis protestē pret niecīgo dienas maksu, gandrīz nesaņemot atbalstu no pārējo sanāksmes dalībnieku vidus. Lieliski atainots saimnieku, kuri cenšas iedzīvoties uz kalpu rēķina, nevēlēšanās uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Par atbildības uzņemšanos nevar būt ne runas, ja viņi no tā negūs sev kādu labumu.