Jāņa Raiņa dzejolis «Rudens»: analīze

Jenotiņš vairs nebija agrākais dauzoņa, viņa vasaras nekrietnībiņas bija kļuvušas nemanāmākas un rafinētākas. Pietika viņam vienreiz palīdzēt vecajam seskam šķērsot upi un neiesaistīties pāris kautiņos, kad mežs jau bija sajūsmā par viņa manierēm, nudien smieklīgi, ja ņem vērā, ka viņa pieliekamais joprojām ir pilns ar zagtiem riekstiem un viņš pats - visiedarbīgākais drauds nepaklausīgiem vāverēniem, kas negrib iet gulēt.

Jenotiņš vairs nesapņoja arī par dalību kinoindustrijā, līdz šim vēl nebija lasījis nevienu savam talantam atbilstošu scenāriju. Āpšu uzaicinājumu sēdēt pie stūres auto, kuru viņi grūdīšot no kraujas, Jenotiņš ar cieņu bija noraidījis, tāpat kā sist bungas sermuliņu raidījuma “Ēdis, neēdis” muzikālajam noformējumam. Nē, stop, ar sermuliņiem negāja tik gludi, viņš saniknojās un teica, ka sitīs bungas no visu meža sermuliņu bungādiņām. Sitīs, kā nekad.

Jenotiņš vairs nesapņoja par olimpiādi, neuzkrītoši viņš aizvāca kraujas smiltīs kādreiz tur lepni iespiestās piecas stīpas, un par apļiem domāja tikai lietus laikā skatoties uz upi....