Jāņi - Līgo
Sagādāt meijas , malku un sienu.
Gatavot mielastu.
Kurināt pirti.
Sagatavot ugunskura vietu.
Gatavot ugunsriteni.
Taisīt lāpas.
Gatavot pūdeli.
Taisīt saules vārtus.
Salasīt puķes un zāles.
Vīt vītnes un vainagus.
Pušķot sētu.
Pušķoties pašām un pušķot bērnus.
Sasaukt jāņu bērnus.
Iziet cauri trejiem vārtiem.
Pavadīt sauli.
Mieloties ar Jāņu ēdieniem.
Apdziedāt jāņu bērnus.
Mazgāties rīta rasā.
Sagaidīt sauli.
Spēle.
Kāda ir Jāņos veicamo darbu secība.
Jāņu nakts būtība ir saulītes pavadīšana un sagaidīšana.
Kura brīdī līgotāji dodas meklēt mistisko papardes ziedu.
Kas Jāņu rituālā ir vissvarīgākais.
Kāda nozīme ir Jāņu vainagam.
Un ugunskuram.
Kāpēc tautasdziesmās īpaši uzsvērts , ka Jāņu nakti nedrīkst nogulēt.
Ticējumi.
Ja Jāņu nakti guļ , tad lini sakrīt veldrē.
Jāņu nakti vajag aplīgot visu labību , tad labi aug.
Ja meitas mazgājas kviešu rasā , tad viņām ir baltas sejas.
Jāņu naktī vajag kailam apskriet labības laukus , tad labi aug.
Jāņu nakti nedrīkst zirgus vest pieguļā , tad vilki tos nekož.
Ja Jāņos līst lietus , tad būs slapja vasara.
Ja dzeguze pēc Jāņiem kūko , tad sagaidāma slikta raža.
Jāņu norises galvenie momenti.
Lāpas var gatavot no apmēram metru gariem sprunguļiem, kam galus aptin ar sveķiem piesūcinātu audumu. Latvijā Jāņos bija pazīstami arī gājieni ar lāpām. Drustos bija izveidojusies tradīcija aizdedzināt lāpas ap pusnakti, lai ar tām veidotu papildu uguns loku līgotājiem. Uguns kā auglības nodrošinātāja un aizsargs pret ļaunumu aizdedzinātajās lāpās bija līdzi visur, arī ejot aplīgot citus līgotājus. Lāpas parasti aizdedzināja pie lielās jāņuguns. Tūlīt pēc saulrieta ar lāpu liesmu aizdedzina gan uguns (saules) riteni, gan Jāņa tēva pērno vainagu, ko liek saules vārtu čukurā.
Pati dižākā no jāņugunīm ir pūdele — muciņa, kas pacelta augstu kārts galā. To parasti paceļ kāda kalna virsotnē līdz ar saules rietu, tad pūdele vislabāk apgaismo apkārtni. Muciņu cenšas piepildīt ar ilgstoši un labi degošiem materiāliem: sveķainu celmu malku, ozola zariem, darvu. Parasti gan pūdeles kārti, gan ugunskurus apvij ar īpaši darinātām zāļu un ziedu vītnēm.
Daudzi ceļ, kā tautasdziesmās rakstīts, trejus vārtus saules rietam, lēktam un jāņabērnu sagaidīšanai sētā. Lai novietotu vārtus tā, ka vienos saule riet, bet otros lec, vajadzīga saimnieka gudrība. Labāk vārtus uzsliet laikus, bet pēdējais brīdis ir Zāļu dienas rītā. Vieniem vārtiem vajadzīgas divas meijas. Puiši (vīri) ierok meijas zemē un augšpusē galus sasien kopā. Ja ir laiks un vēlēšanās, meijas var apvīt ar ozola vai citu lapu un zāļu vītnēm. Čukurā liek Jāņa tēva pērno vainagu, kas tūliņ pēc saule iziešanas cauri vārtiem un aizslīdēšanas aiz mežu galiem ar lāpu jāsadedzina.
Jāņu vakarā plūktām zālēm piemīt dziednieciskas un pat maģiskas īpašības. Saplūkt jāņuzāles par daudz nav iespējams, jo ar tām pušķo sētu, ēkas, istabas, mājlopus, cilvēkus — jāņuzāļu bagātībai jānodrošina cilvēku, mājlopu un zemes auglība. Par īstajām jāņuzālēm tiek uzskatīts āboliņš, paparde, vībotne, buldurjānis, dievredzīte, nārbulis. Taču daudzviet Latvijas novados ir savas īstās jāņuzāles. Tā Vidzemē par tādām uzskata madaras, Latgalē — birztalu nārbuļus jeb kodeilas.
Līgot bez vainagiem galvā nav iespējams, jo Jāņu laikā visa daba ir pilnbriedā, pļavas pilnas ar spēku un saules enerģiju. Zāles, kas sapītas aplī, ir dabas svētības, skaistuma, spēka un mūžības simbols. Parasti vainagus pina jāņabērni — tikai sievietes un bērni, un ne tāpēc, ka vīrieši to neprata. Tāpēc, ka horizontālā veseluma (vainags) radītājas ir sievietes, vertikālā (meijas) — vīrieši. Vainaga uzlikšana, tāpat kā liela daļa darbību, Jāņos nozīmē auglības un bagātības vēlējumu un aizsardzību pret ļauno spēku ietekmi. Parasti Jāņa tēvs dabū ozola, Jāņa māte — zāļu vainagu.
Ar īpaši darinātām zāļu un ziedu vītnēm apvij pūdeles kārti, ugunskurus, vārtus, durvis un akas.
Mājas pušķošana ar zālēm, zariem, ziediem ir īpaša tuvināšanās dabai, ļaušana tai ieiet savās mājās. Šāda mājas rota dod enerģiju ne tikai cilvēkiem, kas tajā dzīvo, strādā, bet arī mājlopiem. Istabas stūrus rotā ar bērzu meijām, kas vīstot labi smaržo. Aiz mājas sijām tiek spraustas papardes, apkārt mājai, pie gultām un durvīm stiprināti pīlādži, kas mājās jāatvelk aiz galotnes Līgodienas priekšpusdienā, lai neviens ļaunums netiktu iekšā. Istabas izkaisa ar kalmēm un jāņuzālēm.
