Jānis Akuraters

Laikā, kad savus darbus raksta J.Akuraters, daiļliteratūras saturiskā un žanriskā būtība ļoti mainās. Tajā laikā notiek krasas pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē un vislielāko atbalstu gūst filozofiski un patriotiski darbi. Tajā laikā parādās arī jauni literatūras žanri un veidi – visādu veidu pasakas (literārās, pasaku lugas), liroepika, psiholoģiskā drāma. Parādās darbi ar impresionisma iezīmēm, šajā sakarā uzmanību gūst J.Akuratera darbi – garie stāsti. Tie ir interesanti savā stilā (liriski stāsti, psiholoģiski stāsti, bērnības atmiņas). Šīs sabiedrības iekšējo nesaskaņu sakarā visus jaunos rakstniekus sāka dēvēt arī par dekadentiem, jo viņu darbos jaunromantisms un individuālisms, simboliskie tēli un impresionisma iezīmes bija pārāk manāmas. Tie bija rakstnieki, dzejnieki, kuri publicēja savus darbus žurnālos “Kāvi”, “Dzelme, “Pret sauli”. Turklāt viņi atteicās pieņemt faktu, ka varētu mākslu pakļaut politikai vai kādiem citiem cieši nosacītiem mērķiem. Viņu skatījumā estētiskais, personības brīvība un individuālais bija augstākā māksla un vienīgais ceļš uz labu mākslu. Viņu skatījumā māksliniekam bija vajadzīga neierobežota brīvība izvēlēties par ko rakstīt un kā par to rakstīt. Minētajā laika posmā, kā tiek rakstīts literatūras kritikās, strauji pieaudzis lirisms visos epikas žanros, bet noveles, stāsti zaudē savu stilistiskās īpašības un sāk atgādināt dzejiskus tēlojumus, fantāzijas, atmiņas. Tēlu raksturojums šādos darbos ir nekonkrēts un izplūdis, tēlojuma sfēra ir tikai autora subjektīvo izjūtu lokā. “Vecā” vēstījuma vietā nāk savdabīgs saistītās valodas pārveidojums prozā ar epitetu un dažādu neparastu tēmu un tēlu bagātību. Liekas, ka tā laika mākslinieciskie meklējumi liecina par noteiktu tendenci būt tālāk no tiešās dzīves un reālā vispār. Arī J.Akuratera darbiem tas ir raksturīgs. Ja runājam par J.Akurateru, tad zināms, ka viņa “skolotāji bijuši tādi romantisma teorētiķi un praktiķi kā Novaliss, Nīče, artī K.Hamsuns un H.Ibsens, top skaidrs, ka cilvēka personības brīvība viņam bijusi visa sākums un gals.” J.Akurateru pievilcis viss, kur cilvēk kā indivīds jūtas brīvs un nav saistīts, kur viņš var sevi apliecināt un izkopt, jo tikai caur katru atsevišķu cilvēku varētu rasties visiem kopīga cilvēcība.

Šādiem darbiem, manuprāt, ir jūtams cauri kāda no galvenajiem varoņiem pārspīlētais egocentriskums. J.Akuratera darbos bieži dvēsele tiek izteikta visai plaši, it kā tā būtu paša cilvēka raksturotāja, kas uztver visus ārpasaules impulsus, tos izšķirojot un izsijājot sliktos, atstājot vienīgi patiesību, kurā ir mūžīga un nebeidzama tieksmes pēc skaistuma un taisnības. Par to ir rakstīts arī manifestā “Mūsu mākslas motīvi”: “Vienīgi reālais, ko var saprast un aptvert cilvēka apziņa, ir viņa dvēseles iekšējie, dziļākie pārdzīvojumi.

Šajās formās rakstītie darbi, šķiet, pārstāv romantikas ideālāko variantu – sapni un ilgas par cilvēka neatkarību un brīvību cilvēku vidū un romantiskas personas eksistēšanu, varoni ar ļoti izteikti atklātu jūtu dzīvi. Visādu acumirkļu, pēkšņu izjūtu un iespaidu fiksēšana dziļu pārdzīvojumu vietā. Arī tas, kā tiek emocijas izteiktas – nenoteikti, fragmentāri, saraustīti – tas liecina par impresionisma ietekmi. Tā jaunais dzīves uztveres, izzināšanas attēlošanas veids iegūst citu saturu, tās zaudē it kā savu asumu.