Jānis Čakste

Latvijas Satversmes sapulce jaunajai Latvijas republikai par pirmo valsts prezidentu izraudzījās ideālu personu – Jāni Čaksti.

Jānis Čakste, dzimis Jelgavas apriņķī, Lielsesavas Čakstu mājās 1859.gada 14.septembrī. Tēvs – lauksaimnieks. Pamatizglītību Jānis Čakste ieguvis Annas elementārskolā. Pēc tam mācījies Jelgavas ģimnāzijā, kur izrādījis savu sabiedrisko aktivitāti, piedaloties latviešu skolēnu vakaros ar referātiem. 1882.gadā, beidzis ģimnāziju, Čakste dodas uz Maskavu, kur iestājas Maskavas universitātes juridiskajā nodaļā, ko pabeidz 1886.gadā. Arī Maskavā viņš izrāda sabiedrisko aktivitāti, nodibinādams latviešu studentu biedrību, no kuras vēlāk radās studentu biedrība Austrums un korporācija Freternitas Moscoviensis.

Studiju laikā nākamais valsts prezidents kopā ar Krišjāni Valdemāru un citiem organizēja Maskavas latviešu vakarus, kam bija liela sabiedriska, kulturāla un nacionāla nozīme. Tūlīt pēc studijām iestājas Kurzemes guberņas prokuratūrā par sekretāru, taču birokrātiskais dienests Čakstem nepatīk un viņš atstāj ierēdņa karjeru, lai varētu būt neatkarīgs.

Jānis Čakste sāk darboties par advokātu Jelgavā, kur aktīvi iesaistās latviešu sabiedriskajā dzīvē un jau 1887.gadā kļūst par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku. Viņš noorganizē Jelgavas zemkopības nodaļu, kas vēlāk izveidojas par Jelgavas lauksaimniecības biedrību. Ļoti aktīvs Kurzemes biškopības biedrībā un Latviešu Sarkanā Krusta komitejā. Un kā jurists Čakste sagatavo jauno biedrību statūtus.

Jau pašā darbības sākumā Čakste demonstrē lielas latviešu sabiedrības apvienotāja spējas. Šo apvienošanas darbu sekmēja Jelgavā iznākošais laikraksts “Tēvija”. Vēlāk – 1889.gadā par laikraksta redaktoru kļūst pats Čakste. Šajā laikā viņš, kā mazgruntnieku delegātu vadonis, piedalās Krievijas valdības sanāksmēs.

Latviešu tautas kultūras dzīvē liela loma bija IV vispārējiem latviešu dziesmu un mūzikas svētkiem, kas notika Jelgavā 1895.gada 15. 18.jūnijā. Šie svētki bija ne tikai kulturāla, bet arī politiska demonstrācija, kuru galvenais organizētājs un pa daļai arī finansētājs bija Jānis Čakste. Mūsu lielais komponists un profesors Jāzeps Vītols vēlāk rakstīja, ka šie svētki devuši viņam iespēju iepazīt Čaksti kā spējīgu organizatoru reāl un ideālpolitiķa visveiksmīgāko sintēzi, aizrautīgu oratoru, kas varbūt pats sevi hipnotizējot, hipnotizēja arī savus klausītājus; kas varbūt pats gatavs cēlam mērķim upurus nest, prata pamudināt arī citus sekot savam paraugam. Vītols arī atzīmē Čakstes apbrīnojamo talantu un taktu nemanāmā veidā apvienot pretējas domas, izvairoties no pretrunu uzliesmošanas asākā konfliktā.

Viņš saka: ,,Tur nu Čakste izcēlās ar apbrīnojamu taktu.. nevienu kontraversi

nenoveda līdz asākam konfliktam, ar smaidu, bet turklāt noteikti Čakste katram draudošam strīdum aplauza asmeni.”

Šis raksturojums attiecināms arī uz Čakstes vēlākā laika darbību.

Čakste bija aktīvs arī 1905.gada revolūcijas laikā. Viņš piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā. 1906.gadā Čaksti ievēlēja par deputātu jaunajā Krievijas domē. (Čakste vienīgais no visiem Latvijas prezidentiem bija darbojies Krievijas parlamentā.) Kad cars Nikolajs II pirmo valsts domi nelikumīgi atlaida, Čakste kopā ar citiem liberāļu un sociālistu deputātiem protestēja tā saucamajā Viborgas deklarācijā Somijā. Par to Čaksti uz trim mēnešiem ieslodzīja cietumā, kas arī laupīja viņam iespēju kandidēt otrajās Valsts domes vēlēšanās.