Jānis ezeriņš "Zvanītājs"

Jāņa Ezeriņa noveles „Zvanītājs” galvenā tēma ir cilvēku kaislīgā mīlestība pret savu darbu, kas kļūst par dzīves jēgu. Krišs Krustdēls, noveles galvenais varonis, ir baznīcas zvanītājs. To nevar nosaukt par vienkārši darbu, tas bija viņa aicinājums. „Jau divdesmit gadus viņš kāpa savā tornī, nesaņemdams ne grašā atlīdzības.” Aprakstot baznīcas zvanus, Jānis Ezeriņš nosauc Krišu Krustdēlu par to īsto meistaru, kas liek zvaniem „negaidot ierunāties un mirklī visu namu pārvērst par dzīvu, skanošu būtni”. Kriša Krustdēla talants un radošā pieeja sākumā izraisīja kritiku no priestera puses, bet vēlāk viņam ļāva brīvi izvēlēties, kā un kad zvanīt. „..viņš nesaņēma rājiena pat tad, ja zvanīja kaut kurā brīdī un bez kādas vajadzības, vienīgi dievam par godu un sev par apmierināšanu.” Krišs Krustdēls guva patiesu baudu no sava sarežģītā darba, viņš bija tajā iemīlējies. „Piere bija sviedros, rokas atlauztas, un viss viņš līdz galam samocīts, nevarīgs, vārgs, bet laimīga gaisma vaigā.”

Noveles galvenais tēls ir zvanītājs, kura dzīves traģēdija kļūst par noveles sižetu. Viņa zvani, kas bija viņa kaisle, ir dzīves simboli, jo Krišam Krustdēlam tie simbolizēja dzīves aicinājumu, dzīves jēgu.