Janis Ivanovs

Latviešu mūzikā ir ļoti daudz izcilu komponistu. Grūti bija izvēlēties, par kuru komponistu rakstīt. Katrs komponists izceļas ar kaut ko izcilu un interesantu.

Izvēlējos rakstīt par Jāni Ivanovu. Nezinu kāpēc, bet man šķita, ka viņš varētu būt ļoti interesants cilvēks, kura daiļradē sastopami dažāda rakstura skaņdarbi. Gribēju uzzināt par viņu pēc iespējas vairāk.

Sāku meklēt materiālus gan internetā, gan grāmatās. Izrādās, ka Ivanovs ir plaši zināms komponists. Internetā gan par viņu raksta mazāk, bet grāmatās ir aprakstīta visa viņa dzīve un daiļrade.

1920. gadā Jāņa ģimene atgriežas Latvijā. Rodas pirmās orķestra partitūras. Tie ir populāri skaņdarbi, tautas dziesmu, sarīkojumu deju pārpalikumi pašdarbnieku ansamblim. Rūpīgi slēptas no atklātības, šai laikā top arī pirmās prelūdijas, dziesmas un tautas dziesmu apdares.

Jānis brauc uz Rīgu mācīties klavieres pie pasniedzēja Majevska un Edgara Smoliāna. Ivanovam bija dotības arī zīmēšanā, tāpēc viņu pieņem darbā par mācekli. Viņš zīmēja izkārtnes, sludinājumus un afišas. Tā viņš varēja nopelnīt naudu dzīvošanai Rīgā un klavieru stundām.

1924. gada oktobrī 18 gadu vecumā Jānis iestājas konservatorijā. Jāzeps Vītols ieteica pilnveidot klavierspēles tehniku, uzskatot, ka katram labam komponistam jābūt arī labam pianistam. Viņu uzņēma klavierklasē, pēc 2 gadiem viņš pārgāja uz kompozīcijas klasi, līdztekus studējot arī diriģēšanu.

Pēc diploma iegūšanas sekoja vēl 2 gadi Jāzepa vītola vadītajā meistarklasē, lai papildinātos kompozīcijā.

Jānis mācās arī Mākslas akadēmijā pie lielā kolorītu meistara Vilhelma Purvīša. Akadēmijā izzinātās krāsu saskaņas, silto un auksto toņu kontrasti noderējuši gleznās un pat mūzikā.

Jānis Ivanovs aizrāvās ar Skrjabinu. Augām dienām viņš pētījis partitūras, centies uzzināt visu par šī komponista uzskatiem un dzīvi. Skrjabins ienāk arī viņa studiju skaņdarbos. Vēl viņu dziļi ietekmējusi Sergeja Prokofjeva spilgtā personība.

Jānim patika ļoti diriģēt. Viņš diriģēja gan savus, gan citu autoru darbus citās valstīs. Interesējās arī par filozofijas, estētikas, mākslas problēmām. Jānis reti kur ceļoja, bet informāciju par notikumiem pasaulē viņš uzzināja lasot avīzes un žurnālus.

Vītola meistarklasē rodas darbi, kas Jānim Ivanovam paver ceļu ļaudīs: Pirmais stīgu kvartets un Simfonija – poēma jeb pirmā simfonija. Abi skaņdarbu rokraksti sadeguši radiofona bibliotēkas ugunsgrēkā, tādēļ par to tēliem, stilu varam iegūt netiešu priekšstatu no tā laika mūzikas kritikām un komponistu izteikumiem. Viņš nav uzrakstījis nevienu operu, bet ja rakstītu, tad tā būtu kaislīga. Viņa operas ideāls Ivanovam bijusi Pučīni „Toska”.

Komponists strādājis par toņmeistara radiofonā. Ikdienas saskarē ar simfoniskās mūzikas atskaņojumu praksi padziļinās orķestra pazīšana. Bibliotēkas klusumā, raugoties partitūrā atskaņotājam pieslēdzies Jānis „apceļo” tuvas un tālas zeme, iepazīst to mūziku pamatīgāk. Viņš dzird dažādus skaņdarbus, kuri atklāj neparastu harmoniskās domāšanas veidu, kas dod spēcīgu ierosinājumu vēlāk Ivanova paša meklējumiem. Jānis Ivanovs ir teicis, ka viņa lielākais ienaidnieks, kas viņam traucē, tā esot mūzika.