Jānis Klīdzējs "Cilvēka bērns"

“Esmu Jānis Klīdzējs no Sakstagala pagasta”, tāda vai tamlīdzīga ir bijusi tradicionālā iepazīšanās frāze gan satiekoties, gan uzstājoties, gan autobiogrāfijas rakstot, tā allaž gribot pieminēt to vietu, kura cauri 86 mūža gadiem deva spēku un pāri 10 000 kilometru lieliem tālumiem mirdzēja ar savām apvāršņu ugunīm. Livžas ciema Upmaļu māju tīrumu rudzu maizes stipruma un savas dzimtas senču gudrības uzlādēts, pasaulē aizgāja vīrs ar trenētu gribasspēku, smalku dvēseles jušanu, taisnu mugurkaulu un skanīgu valodu. Aizgāja no Sakstagala līdz Sanfrancisko. Un katrs pagodinājums viņam ir arī pagodinājums Sakstagalam, Livžai, Upmaļu mājām, mātei Virgīnijai un tēvam Aleksandram Klīdzējiem, vectēvam Donotam – Jāņa Sokrātam, kā rakstnieks viņu mīlēja apzīmēt..

Jānis Klīdzējs sevī nesa Latgales katolisko latviskumu un uzskatīja, ka viņā kristietīgais nav kā dogma, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar Visumu, ar cilvēka labsirdību, žēlumu, iecietību un citu saprašanu; ka tikai fakts, ka kāds sevi uzskata par kristieti vai viņš ir kristīts, nepadara viņu automātiski par labāku cilvēku..

Mūzikai ir īpaša vieta gan Jāņa Klīdzēja dzīvē, gan darbos. Viņš atzina, ka, ja bērnībā viņam būtu bijusi izvēle, kādas toreiz Latgales bērniem nebija, varbūt no viņa būtu iznācis muzikants, jo mūzika visās tās izpausmēs ir ļoti ietekmējusi un aizkustinājusi līdz pat asarām.

Bet tad sāka iznākt avīze “Rīts” un Klīdzējs sāka sūtīt savas apceres un rakstus. Tie bija par dzimto Latgali, kura dzīvoja nepazīta, nošķirta un reizēm pat nicināta. Raksti sāka parādīties viens pēc otra. Galvenais redaktors Aleksandrs Grīns uzaicināja uz sarunu, paslavēja un ieteica rakstīt stāstus. Pirmais honorārs bija 34 lati – ar to tika samaksāta mēneša īre par istabu, nopirktas jaunas kurpes un bikses un vēl palika pāri. Bet nu jau sākās nopietnākas rakstniecības laiks: Klīdzēju drukāja viens pēc otra lielie Rīgas laikraksti. Viņš tika aicināts piedalīties rakstnieku vakaros, viņš bija ieguvis vārdu un 1938., 1939.un 1940.gadā saņēma arī Kultūras Fonda godalgas. 1939.gada trijos vasaras mēnešos pa naktīm tika uzrakstīts romāns “Jaunieši”, kuru nodrukāja Daugavpils laikraksts “Daugavas Vēstnesis”. Bija iecerēta un iesākta “Jauniešu” 2.daļa, bet, okupantiem ienākot, palika nepabeigta.

Reiz jautāts par autobiogrāfiskumu kādā savā grāmatā, rakstnieks atbildējis: “Kad es skatos spogulī, es redzu sevi. Kad es skatos grāmatā, es redzu sevi, tevi, citus un daudzas notikšanas un jušanas, kas ir apkārt.”