Jānis Poruks

Jānis Poruks dzimis 1871. gada 13. oktobrī Vidzemes pusē, Druvienā. Viņa vecāki ir zemnieki no turīgas un senas zemnieku dzimtas. 1881. gadā Poruks sāk iet Druvienas pagastskolā un 1885. gadā turpināja mācības Liezeres draudzes skolā.

Lai sagatavotos studijām, Poruks 1889. gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā. Mācoties Rīgā viņam parādās interese par mūziku un priekšskolas skolotājs Vestermanis rekomendēja jauneklim nopietni pievērsties mūzikai.

1892. gadā, pēc priekšskolas beigšanas, Poruks devās uz Drēzdenes Saksijas karalisko konservatoriju, lai kļūtu par komponistu. Tomēr viņam pietrūka talanta, lai kļūtu par slavenu komponistu, vai izpildītāju.

1894. gadā Poruks atgriezās Rīgā un sāka pelnīt sev iztiku strādājot dažādus darbus. Vienu brīdi, 1895. gada pavasarī, viņš strādāja par muižkungu Jaunpils draudzē, bet nepietiekamās zināšanas neļāva šo darbu saglabāt.

1897. gadā Poruks iestājās Rīgas politehniskā institūta ķīmijas nodaļā. Lai izdabātu savas līgavas Ernas Pētersones radiem, viņš iestājās tirdzniecības zinātņu nodaļā. šie apstākļi kopā ar īslaicīgu izslēgšanu no institūta studentu nemieru dēļ ietekmēja emocionāli jūtīgā Poruka apziņu un sāka parādīties pirmās psihiskās nelīdzsvarotības iezīmes.

1902. gadā Poruks apprecējās un šajā laikā iznāk vairākas grāmatas. šo labi iesākto darbu pārtrauca 1905. gada revolūcija un tai sekojošas soda ekspedīcijas, kuras nogalināja daudz aktīvu cilvēku un tajā skaitā grāmatu izdevēju Jāni Ozolu, kurš izdeva arī Poruka grāmatas.

No pārdzīvojumiem atkal parādījās psihiskās nelīdzsvarotības simptomi un Poruks bija spiests ārstēties Strenču slimnīcā. Ļoti ciniski skan pagasta valdes atbilde uz lūgumu apmaksāt dzejniekam ārstēšanās izdevumus: “Noraidīt rēķina samaksu Strenču slimnīcā. Pieprasīt, lai Jāni Poruku izsūta uz Druvienu. Nolikt viņu par malkas skaldītāju skolā un pagastmājā, lai tas atpelnītu galvas naudu. Un, ja tad tas nebūtu darba spējīgs, tad to laist no mājas uz māju apkārt par pagasta nabagu, kur saimnieki ierādīs kaktiņu dzīvošanai.”

Poruks ar ubaga tarbu nestaigāja, bet, neskatoties uz ārstēšanos Strenču, Rīgas un Tērbatas slimnīcās, Poruks mirst Tērbatā 1911. gada 25. jūnijā.

Interesanta ir Poruka ideja par mūžīgo ideju. Šī tiek aplūkota darbā “Perpetum mobile”. Tajā izteikta doma, ka cilvēks var radīt mašīnu, kas pazudinās viņu pašu. Nerimstošā dzinējspēka avots ir pašā cilvēkā un tā ir neapslāpējamas jūtas: “šis perpetum mobile ir un strādā – mūžīgi dvēselē, šai neizsmeļamā avotā. Dvēsele ir viss, viss, meklē un tu atradīsi pat to, kas tev liekas neiespējams”.

Cilvēks, pēc Poruka domām, dzīvo saskaņā ar dabu un pakļaujas savām vēlmēm, sirdsbalsij: “Visur, kur daba, tur ir saskaņa – harmonija! Kur šīs saskaņa trūkst, tur ir viltība un ārprātība. Daba, saskaņa, mīlestība. Daba, saskaņa, mīlestība! Visi trīs ir viens un tas pats”.

Poruku uztrauc mehāniskās un industriālās kultūras ielaušanās dabā un dzīvē: “Materiālisti ar saviem kliedzieniem, ka tautai vajaga mantas, nospiež katru cēlāku garu. Tam, kuram nav lielākas mantas, nav arī iespaidu, to piespiež piemēroties tam dzīves veidam un uzskatiem, kurus noteic materiālisti, kuriem nav augstāku jūtu par tām, darīt citus mantas ziņā atkarīgus no sevis un tos kalpināt” (darbs “Mūsu rakstniecības nākotne” 1902. g.).