Japānas sadzīves tradīcijas

Ķīnieši ne tikai dāvāja pasaulei tējas nosaukumu un iemācīja lietot tējas dzērienu, bet arī atklāja tējas augu tējas krūmu, pirmoreiz pieminot to gandrīz 4700 gadus atpakaļ.

Japāņu leģenda vēsta par budistu mūku Dharma, kurš atklāja tēju. Kādu reizi, kad viņš bija aizbraucis uz Ķīnu, viņš sev bija apsolījis, ka negulēs tik ilgi, kamēr nebūs sakārtojis savas domas. Viņš palika nomodā vairākas nedēļas, līdz beidzot neizturēja un aizmiga kāda ceļa malā. Kad mūks pamodās, viņš bija tik izmisis, ka noplēsa savus plakstiņus un apraka tos turpat ceļa malā, lai vairs nekad nevarētu aizmigt. Mūks devās tālāk savā ceļā, bet kad viņš pēc vairākām nedēļām devās pa šo pašu ceļu atpakaļ, Dharma atrada ceļmalā augam koku, kur bija apracis savus plakstiņus. Paņēmis pāris lapas no šī koka un pagaršojis tās, mūks atklāja, ka pēc to apēšanas viņam vairs tik ļoti nenāk miegs. Mūks paņēma sēklas no šī koka un pārveda mājās Japānā. Tā mūks Dharma iepazīstināja savus tautiešus ar tēju.

Lai arī tējas vēsture nav īsti skaidra, skaidri zināms ir tas fakts, ka tējas dzeršanas paražas Japānā ieveda mūki no Ķīnas, kuri atveda arī tējas koka sēklas. Mūsdienās tējas dzeršana Japānā ir ļoti ierasta un parasta lieta, bet tējas dzeršanas vēsture sniedzas apmēram 1200 gadu tālā pagātnē. Tāpat, ka dažas citas lietas, arī tējas bau¬dīšanas mākslu japāņi pārņēmuši no saviem kaimiņiem ķiniešiem. No Ķīnas importētā tēja pirmo reizi Japānā pieminēta Nara (709 784) valdīšanas laikā. Pirmie, kas lie¬toja šo dzērienu nereti arī ārstnieciskos nolūkos, bija Budas priesteri. Japāņu laji uz tē¬jas dzeršanu pārgāja tikai Heija (784 1185) laikos. Imperatora nama vajadzībām tika uzsākta tējas augu audzēšana. Taču pavisam labi šī nozare sāka attīstīties tikai tad, kad pie varas nāca Kamakura (pēc 1192. g.). Šajā laikā budisma priesteris no Ķīnas uz Japānu atveda jaunas augu sēklas. Vēlāk Ašikaga vai Muromahi (1338 1565) laikā izveidojās tējas kults (chado).

Pirmās zināmas tējas kultūras saknes aizved pie Saiho Tendai reliģijas dibinātāja. 805. gadā viņš sāka audzēt no Ķīnas līdz¬paņemtos tējas augus Sakamoto netālu no Kioto.

1564. gadā to klasiskā formā nostiprināja slavenais tējas meistars Sen No Soeki, kas vēlāk bija pazīstams ar vārdu Rikyu. Viņš uzrakstīja noteikumus uz Higašiamas (pie Kioto) pirmā tējas namiņa uzgaidāmās zāles sienas. Tajos bija rakstīts: „Viesiem ierodoties un uzgaidāmajā telpā savācoties kopā visiem dalībniekiem, to pa¬ziņo, uzsitot pa koka galdiņu. Tikai atbilstoši noskaņoties un pie ūdens trauka attīroties, var pareizi izprast mācības patieso būtību.”