Japānas tradicionālās kaujam mākslas

17.gs. Japānai pakļaujot Okinavu, izdevās ciešāk iepazīties ar Okinavas un Ķīnas cīņas mākslu. Pakļautajai Okinavai valdniekiem bija jāmaksā nodevas, tāpēc nereti nodokļu vācēji tika aplaupīti un nogalināti. 15.gs tika izdots mutisks aizliegums uz ieroču nēsāšanu, bet tas netika ņemts vērā, tāpēc 1609.gadā Japānas valdnieks pieņēma otru likumu par ieroču nēsāšanas aizliegumu. Šoreiz tika pilnīgi aizliegta zobenu izgatavošana, kā arī nažu vai līdzīgu priekšmetu nēsāšana un turēšana. Kas pārkāpa šo likumu, tas tika sodīts ar nāvi. Okinavā uz vienu ciemu tika izsniegts viens nazis, kurš bija piesiets ciemata centrā, un pie kura dežūrēja sargs un izsniedza nazi uz parakstu uz neilgu laiku lopu nokaušanai. Kaut arī iedzīvotāji nespēja turēties pretī bruņotam karaspēkam, tas tomēr ļāva nedaudzajiem cīnu meistariem izveidot slēptās savienībās, kurās ļaudis tika mācītas cīņu mākslai, bet tomēr visplašāk šie cīņu veidi izplatījās pilsētās. Rjukju salās karatē saucās par Okinava te, tas ir, Okinavas dūru cīņa. Pašā Okinavā cīņu stili dalījās pēc pilsētu nosaukumiem: Naha te, Sjuri te un Tomari te. Visā 17.gs. skolas te darbojās pilnīgajā pagrīdē. Visi audzēķņi deva zvērastu par šī noslēpuma neizpaušanu. Ja arī kādam izdevās izpaust šo noslēpumu Japānas valdībai pēc ilgām moku izciešanām, tad viņš ar laivu tika ievests tālu jūrā, kur to nedaudz ieskrāpēja līdz asinīm un iemeta ūdenī, kur, sajūtot asins smaku, aprija haizivis.

Tā kā samuraji bija lietpratēji savā amatā, tad okinaviešiem nenācās viegli, tāpēc cerības uz uzvaru bija nelielas. Šo cerību vajadzēja izmantot jebkurā gadījumā. Tad arī radās lozungs „ ar vienu sitienu – gar zemi”. Pat sportiskie turnīri starp konkurentiem ļoti bieži beidzās letāli. Ilggadējie treniņi pārvērta rokas un kājas par ieročiem ar graujošu spēku, kuri darbojās viltīgā un neprognozējamā programmā. Īpašs akcents tika veltīts roku un kāju rūdīšanai, jo caursist samuraju ķiveri vai bruņas varēja tikai tērauda roka.

Pamatā ķermeņa rūdīšanai tika izmantotas vecās ķīniešu receptes, kaut gan tajās tikai ieviesti arī daudzi jauninājumi. Piemēram, rūdot roku pirkstus, audzēkņi iebēra spainī pupiņas un katru dienu vairākus tūkstošus reizes durstīja ar pirkstiem pupiņās, tik ilgi, kamēr zem nagiem nesāka tecēt asinis. Neraugoties uz sāpēm, mācekļiem vajadzēja turpināt rūdīšanu dienām un mēnešiem ilgi, kamēr pirksti palika bezjūtīgi. Tieši tāda pati procedūra atkārtojās arī ar smiltīm, sīku granti un dažreiz pat ar svina bumbiņām. Pēc vairāku gadu treniņa viņiem nesagādāja nekādas grūtības caurdurt zirga vai buļļa sānu un izņemt kādu orgānu. Ļoti līdzīgi tika trenētas arī dūres un kājas. Visiem vajadzēja iziet caur nežēlīgām sāpēm. Ar dūri un kāju pēc ilgiem treniņiem varēja pārsist jauna auguma kokus.