Jaunais organons

Cilvēks dabas kalps un dabas tulks, vairāk viņš nezina un nevar veikt. Cilvēka zināšanas sakrīt ar viņa varēšanu, cēloņa nezināšana neļauj sasniegt rezultātu. Tas, kas dabas vērojumā parādās kā cēlonis, darbībā parādās kā noteikums. Par to, kas jau izgudrots jāpateicas nejaušībai un pieredzei, nekā zināšanām. Mūsu tagadējās zinātnes nav nekas cits kā iepriekš izgudrotā kombinējums. Vienīgais visu ļaunumu cēlonis un sakne zinātnēs ir tas, ka mēs nepamatoti apbrīnojam un cildinām cilvēka prāta spējas un tai pašā laikā nemeklējam patiesu palīdzību. Tāpat kā mūsu tagadējās zinātnes neder jauniem atklājumiem, tāpat arī mūsu tagadējā loģika neder jaunu zinātņu atklāšanai. Vārdi ir jēdzienu simboli, vienīgā cerība ir uz patiesu indukciju. Nedz loģikas, nedz fizikas jēdzieni neko skaidri neizsaka, tie visi ir fantāzijas radīti un neprecīzi. Aksiomu noteikšanā nav mazāk kļūdu un patvaļīgu vispārinājumu kā jēdzienu veidošanā. Pastāv un var pastāvēt tikai divi patiesības meklēšanas ceļi. Viens ved tūlīt pie pašām aksiomām, otrā ceļā aksiomas tiek izsecinātas nepārtraukti un pakāpeniski. Tas ir patiess, bet līdz šim neizmēģināts ceļš. Intelekts arī iet otro ceļu, kas ir pareizais, bet bez redzamiem panākumiem. Atšķirība tomēr starp šiem ceļiem ir milzīga: viens tikai pieskaras faktiem, otrs kavējas pie tiem. Pirmais veido nederīgas abstrakcijas, otrais jau no dabas ir zināms.

Nav maza atšķirība starp cilvēka prāta elkiem un dievišķā prāta idejām, t.i. starp tukšajiem aizspriedumiem un patiesajām zīmēm un atveidojumiem, kas rodami dabā. Aksiomas, kas pamatojas tikai uz loģikas spriedumiem, nekādi nevar novest pie jauniem rezultātiem, jo dabas izsmalcinātība daudzējādi pārspīlē loģikas spriedumu izsmalcinātību. To izziņas veidu, kādu cilvēki parasti lieto, sauc par dabas anticipāciju, bet par dabas interpretāciju sauc to izziņas veidu, ko nepieciešami nosaka pašas lietas. Lai panāktu vienprātību uzskatos, lielāks spēks ir anticipācijai nekā interpretācijai. Interpretācija ir kaut kas līdzīgs mistērijai.

Veltīgi ir gaidīt lielus panākumus zinātnēs no tādiem jaunievedumiem un jaunatklājumiem, kas tiek balstīti uz veco. Atjaunošana jāsāk no pašiem pamatiem, ja vien negribam mūžīgi riņķot pa apli, panākot nenozīmīgu, gandrīz vai nicināšanas vērtu progresu. To, kas savā būtībā ir jauns, var izprast tikai pēc analoģijas ar veco. Mums jāved cilvēki pie atsevišķā, pie kārtības un secības, lai viņi uz laiku piespiestu sevi atteikties no jēdzieniem un sāktu pievērsties pašām lietām.

Akatalepsija apgalvo, ka nekas nav izzināms; grauj sajūtu un prāta autoritāti, mēs turpretim sajūtām un prātam mēģinām atrast un sniegt palīdzību.

Ir četru veidu elki, kas apēduši cilvēku prātus: pirmie – cilts elki; otrie alas elki; trešie – tirgus elku un visbeidzot ceturtie – teātra elki. Jēdzienu un aksiomu atvasināšana ar patiesas indukcijas palīdzību, ir līdzeklis, lai norobežotos no elkiem un tos atvairītu. Zināšanas par elku būtību attiecas pret dabas interpretāciju tāpat kā zināšanas par sofisktiskiem pierādījumiem pret parasto dialektiku.