Jaunākās tendences izglītības iestāžu vadībā
Izglītības iestāžu vadībā ienākusi pieredze par darbības plānošanu, izmantojot attīstības projektus, kuros uzmanība īpaši tiek pievērsta darbības un sasniegumu izvērtēšanai, iespēju un attīstības draudu analīzei, turpmākai prioritāšu izstrādei, savas izglītības iestādes misijas un darbības vīzijas formulēšanai.
Izglītības iestādes sāk mainīties no „ skolas, kurās skolotāji māca” uz „skolu, kurā mācās ikviens un visi”
Pārmaiņas mūsdienu sabiedrībā un ekonomikā izglītības sistēmai izvirza prasības kvalitatīvai un konkurētspējīgai izglītībai. Skolām, veidojoties par mācīties spējīgām organizācijām, nepieciešams mainīt pedagoģiskās vērtības un stratēģijas mērķu sasniegšanai. Skolas vadītāja darbībā tas nozīmē
veidot jaunu izpratni par skolu kā mainīties spējīgu organizāciju,
koncentrēt uzmanību uz darbinieku attiecībām un vajadzībām.
Skolas menedžmenta procesā lielāka vērība jāpievērš pārmaiņu procesa vadīšanai.
Izglītības attīstībā pašlaik sāk iezīmēties jauna paradigma, ko vispārējā menedžmentā apzīmē ar jēdzienu „haosa pārvaldība”. Kā atzīmē A. Klauss, „pārvaldības teorijas, kuras caurstrāvo ticība sistēmu strukturēšanas un vadāmības iespējām, nespēj novērst aplamu attīstību, nespēj atrast un likt lietā spēku, kas varētu visu par labu vērst. Ir jāsecina, ka tradicionālā pārvaldības tehnoloģija ir sasniegusi savu iespēju robežu. Ir pienācis laiks kaut kam jaunam un neparastam. Ir jāatzīst, ka pārvaldība ir ne tikai kārtības iedibināšana un noturēšana, bet tā ir arī haotiska, jo
Vērtības ir iespējams definēt tikai tīri racionāli, vērtību sistēmu konfliktus principā var regulēt, bet kultūras savā evolūcijā galu galā izvairās no visiem likumiem.
Arī formāli teicami organizētā uzņēmumā pastāv neformālas struktūras, kas nepakļaujas disciplīnai un mazāk reaģē haotiski”
Minētās iezīmes spilgti izpaužas un darbojas izglītībā, visos tās līmeņos, veidos un struktūrās. Katrā izglītības iestādē tās ir daudzveidīgas, kvalitatīvi atšķirīgas no tradicionālajām organizācijām, kas ražo materiālos labumus. Izglītības, kā sabiedrības darbības fenomena rezultāts ir kvalitāte; jebkuri kvalitatīvie dati tikai parādīs fonu, iezīmēs tendences, taču neparādīs cēloņus un neformulēs ieteikumus problēmu risināšanai.
