Jaunās renesanses gaidās

Lai gan strauji attīstās modernās tehnoloģijas un daudziem liekas, ka „pasaule iet uz priekšu”, mēs regresējam. Kultūra, māksla, literatūra vairumā cilvēku izraisa vienaldzību, pat nepatiku. Tagad cilvēkus interesē internets, tā piedāvātās iespējas un daudz kas cits, kas nebūt neliecina par kultūras izaugsmi. Bet kas paliks mantojumā, par piemiņu turpmākajām paaudzēm? Vai tā mūra siena, uz kuras būs uzrakstīti daudzu pasaules cilvēku vārdi? Man tas liekas kā neveiksmīgs mēģinājums izveidot dāvanu nākamajām paaudzēm. Kā dāvanu no visas pasaules. Bet vai tas būs kas īsts? Tie būs tikai cilvēku vārdi... Lai veidotu ko paliekošu no visas pasaules, tajā jāieauž kaut kas īpašs no katras kultūras, jo vārdi neizsaka neko. Tagad Latvijā meiteni var nosaukt par Džesiku, bet Anglijā zēnu saukt par Jāni. Tikpat labi varētu kādā muzejā ievietot milzīgu kalendāru ar visas pasaules cilvēku vārdiem. Domāju, ka tas būtu vērtīgāks ieguldījums.

Bet kuras kultūras īpašības mēs varētu mēģināt atdzīvināt? Antīko? Inku? Bizantijas? Izvēles iespēju netrūkst. Kaut kur dziļi mūsu sirdīs ir atbilde uz šo jautājumu.

Es ticu cikliskajai vēstures attīstības teorijai. Antīkā kultūra atdzima Renesansē, Renesansei vajadzētu atdzimt tuvākajā laikā, iespējams, pēc 50 gadiem. Tātad kultūras attīstības ziņā mēs atkal esam Viduslaikos.

Cik tas ir ironiski – vēl nesen mēs vēsturē mācījāmies par Viduslaiku kultūru, un daudzi mani klasesbiedri izsmēja šo laikmetu.