Jaunas Renesanses gaidās.
Es uzskatu, ka mūsu sabiedrībai nepieciešama atdzimšana – Renesanse.
Lai gan strauji attīstās modernās tehnoloģijas un daudziem liekas, ka „pasaule iet uz priekšu”, mēs regresējam. Kultūra, māksla, literatūra vairumā cilvēku izraisa vienaldzību, pat nepatiku. Tagad cilvēkus interesē internets, tā piedāvātās iespējas un daudz kas cits, kas nebūt neliecina par kultūras izaugsmi. Bet kas paliks mantojumā, par piemiņu turpmākajām paaudzēm? Vai tā mūra siena, uz kuras būs uzrakstīti daudzu pasaules cilvēku vārdi? Man tas liekas kā neveiksmīgs mēģinājums izveidot dāvanu nākamajām paaudzēm. Kā dāvanu no visas pasaules. Bet vai tas būs kas īsts? Tie būs tikai cilvēku vārdi... Lai veidotu ko paliekošu no visas pasaules, tajā jāieauž kaut kas īpašs no katras kultūras, jo vārdi neizsaka neko. Tagad Latvijā meiteni var nosaukt par Džesiku, bet Anglijā zēnu saukt par Jāni. Tikpat labi varētu kādā muzejā ievietot milzīgu kalendāru ar visas pasaules cilvēku vārdiem. Domāju, ka tas būtu vērtīgāks ieguldījums.
Bet kuras kultūras īpašības mēs varētu mēģināt atdzīvināt? Antīko? Inku? Bizantijas? Izvēles iespēju netrūkst. Kaut kur dziļi mūsu sirdīs ir atbilde uz šo jautājumu.
Es ticu cikliskajai vēstures attīstības teorijai. Antīkā kultūra atdzima Renesansē, Renesansei vajadzētu atdzimt tuvākajā laikā, iespējams, pēc 50 gadiem. Tātad kultūras attīstības ziņā mēs atkal esam Viduslaikos.
Cik tas ir ironiski – vēl nesen mēs vēsturē mācījāmies par Viduslaiku kultūru, un daudzi mani klasesbiedri izsmēja šo laikmetu. Lai gan – laikmetu taču nevar izsmiet... Viņi teica, ka tas esot bijis „pretīgs laiks, jo apkārt bija dažādas slimības, karš, posts”. Un kas tad ir tagad? Gadsimta slimības: AIDS, alkoholisms, vēzis. Karš un nemieri notiek arī tagad. Jā, upuru nav tik daudz kā pēc mēra uzliesmojuma, bet kaut vai Latvijā dzimstība ir zemāka nekā mirstība. Mēs esam kā mazi putnēni, paslēpušies zem vecāku siltajiem spārniem, un mēs nezinām kā jūtas cilvēki tajās zemēs, kur nav ne naudas, ne pienācīga ēdiena, ne pietiekama daudzuma tīra dzeramā ūdens, tāpēc varam apgalvot, ka posts ir bijis viduslaikos, bet mūs tas neskar. Tā nav! Nelaimes nekur nepazūd. Arī Renesanses laikmetā tās bija, taču cilvēki bija atraduši veidu, kā nežēlot sevi, nesūkstīties par nežēlīgo dzīvi, bet rast mierinājumu skaistajā. Kāpēc to nevaram arī mēs? Arī mēs taču esam tikai cilvēki.
Es ar nepacietību gaidu laiku, kad mēs visi varēsim skatīties uz mūsdienu mākslinieku izcilajiem darbiem un uz brīdi aizmirst, par to, ka esam smagi slimi, kad spēsim ieklausīties dzejā un atklāt jaunu pasauli, kur patverties no dzīves sitieniem, kad paši savām rokām varēsim izveidot ko neparastu, oriģinālu, lai tas paliktu kā pagātnes cilvēka dvēseles gabaliņš tālajā nākotnē. Tad mums nevajadzēs ne mūra sienas, ne naudu, lai mums būtu ļauts redzēt skaisto. Tā būs atdzimšana...
