JAUNLATVIEŠI.
19.gs vidū vienīgā augstskola Baltijas guberņās bija Tērbatas universitāte. 50.-60.g Tērbatas universitātē studējošo latviešu skaits strauji pieauga, piemēram, vienā pašā 1856.g Tērbatā mācījās 9 latviešu studenti, to vidū arī K.Valdemārs, K.Barons, J.Alunāns, ap kuriem veidojās Tērbatas latviešu studentu pulciņš. Tas kļuva it kā par centru plašai sabiedriskai kustībai, kas pazīstama ar jaunlatviešu kustības nosaukumu.
Jaunlatviešu kustība bija 19gs 50-60.gadu latviešu progresīvās inteliģences kustība, kas vērsta pret vācu muižniecības feodālajām privilēģijām un kas veicināja latviešu nacionālās pašapziņas mošanos un sekmēja latviešu kultūras attīstību. Tā aizstāvēja galvenokārt latviešu augošās buržuāzijas ekonomiskās un tiesiskās intereses. Arī jaunlatviešu rūpēm par tautas izglītības, kultūras un latviešu valodas attīstību ir nenoliedzami demokrātisks raksturs.
Jaunlatviešu progresīvās idejas neapšaubāmi veicināja zemnieku kustības aktivizēšanos Latvijā 60.gadu sākumā, tomēr jaunlatvieši, ņemot vērā konkrētos vēsturiskos apstākļus Latvijā, bija reformu piekritēji, kas cerēja uz cariskās Krievijas atbalstu cīņā pret vācu muižniecība privilēģijām Baltijā, jo uzņemties atklātu cīņu reizē ar muižniecību un carismu latviešu zemniecībai tolaik nebija pa spēkam.
Tērbatas studentu pulciņš bija tikai viens no vadošajiem jaunlatviešu kustībā. Līdzīgi pulciņi izveidojās arī Latvijā: Rīgā, Vecpiebalgā, Talsos, Jelgavā un citur. Jaunlatviešu kustības dalībnieki nav uzlūkojami par kādas noteiktas organizācijas biedriem. Taču viņus vienoja kopīgs mērķis- cīņa par latviešu tautas atbrīvošanu no vācu kungu ekonomiskās, tiesiskās un garīgās virskundzības. Savas idejas jaunlatvieši popularizēja galvenokārt publiskos rakstos, literāros darbos, kā arī publiskās runās.
Kultūras jomā jaunlatviešu darbība bija sevišķi nozīmīga. 19.gs 50-60.g tika likti pamati gandrīz visām latviešu kultūras nozarēm: literatūrai, valodniecībai, folkloristikai, mūzikai, teātra un tēlotāj mākslai. 50.-60. gadus mēs uzskatām par latviešu nacionālās literatūras sākuma posmu.
Liels jaunlatviešu nopelns bija tas, ka viņi mudināja latviešus pievērst uzmanību arī citu Eiropas tautu literatūrai. 50-60g latviešu valodā parādījās tulkojumi galvenokārt no krievu un vācu literatūras.
Cīņa par latviešu valodu tolaik bija cīņa par latviešu kā nācijas pastāvēšanu.
Jaunlatvieši daudz veikuši latviešu kulturāli sabiedriskās dzīves rosināšanā gan pilsētās, gan laukos. Tika dibinātas pirmās latviešu publiskās bibliotēkas, kori, labdarības un palīdzības biedrības, notika pašdarbības teātru izrādes.
Ar savu darbu mūsu ekonomikas un kultūras jomā jaunlatvieši pierādīja, ka latvieši ir patstāvīga tauta, kas itin labi var iztikt bez vācu muižnieku un mācītāju aizbildniecības, ka latviešiem, kā jebkurai tautai, ir tiesības uz savu valodu un kultūru.
