Jaunlatviešu kustība – idejas un ietekme uz kultūru

Šogad (2006) aprit simt piecdesmit gadu visslavenākajai vizītkartei latviešu vēsturē: „C. Waldemar. Stud.cam. Latweetis”. Ja Arveds Švābe, fundamentālā pētījuma Latvijas vēsture 1800 – 1914 autors, nekļūdās, tad pirms simt piecdesmit gadiem, 1856. gadā, Krišjānis Valdemārs piesprauda šo izaicinājumu pie savas Tērbatas universitātes studenta istabiņas durvīm. Viņš kopā ar Krišjāni Baronu un Juri Alunānu kļuva par kodolu studentu grupai, kuri sanāca kopā Tērbatas latviešu vakaros. Pirmo reizi latvieši pulcējās, lai apspriestu, kā uzlabot latviešu izglītību, ekonomisko stāvokli. Kā padarīt latviešus par modernu tautu. [ 4 ] Latviešu vakaros pārrunāja problēmas, kas skāra ne tikai latviešu tautas toreizējo stāvokli, bet arī tās pagātni un nākotni. Šajās sanāksmēs izkristalizējās Jaunlatviešu galvenās idejas:

Nevar apgalvot, ka jaunlatviešu uzskatos nebūtu zināmas atšķirības, tomēr viņu publicistiskā un praktiskā darbība apliecināja zināmas vispārīgas kopējas līnijas. Tālaika sabiedriski politiskajos apstākļos jaunlatvieši bija spiesti orientēties uz carismu un bija pārliecināti, ka latviešu tautas materiālā un garīgā labklājība vairāk vai mazāk atkarīga no tā, cik carisms ierobežos Baltijas muižnieku privilēģijas. Pozitīvi vērtējama jaunlatviešu cīņa pret Baltijas vācu muižnieku un pilsētu vācu buržuāzijas nacionālo un ekonomiski juridisko jūgu. Jaunlatvieši tomēr apzinājās arī to, ka Baltijas muižniekiem un vispār vācu aristokrātijai cara galmā un augstākajā ierēdniecībā ir liela ietekme. Jaunlatvieši sevišķu vērību pievērsa agrārā jautājuma nokārtošanai ar reformu palīdzību Latvijā. Jaunlatviešu politiskā darbība latviešu tautas nacionālajā atmodā, cīņā par tautas tiesībām, latvieši nācijas konsolidācijas procesā un nacionālās kultūras attīstīšanā bija vēsturiski nozīmīga un atbilda visas tautas interesēm.

Balstoties uz konkrēto Baltijas ekonomisko attīstību, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Jaunlatvieši balstījās uz angļu klasiskās buržuāziskās politekonomijas pārstāvja Ādama Smita mācību. Viņi rakstīja, ka kapitālistiskais privātīpašums un brīvā konkurence esot galvenie faktori, kas veicināšot tautas materiālo un garīgo labklājību.

Agrārā jautājumā viņi atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību. Jaunlatvieši bija pārliecināti, ka zemes privātīpašums un preču ražošana tirgum nodrošinās latviešu zemniecības stāvokli, ka pienācis laiks, kad zemniecībai jāapzinās sava svarīgā vieta valsts saimnieciskajā dzīvē. Jaunlatvieši propagandēja tā saukto sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas. Jaunlatvieši uzsvēra, ka kapitāls ir pasaules valdnieks, ka latviešiem jāmācās tirgoties, jānodarbojas ar jūrniecību, ka uzņēmīgiem latviešiem jāiesaistās Krievijas saimnieciskajā dzīvē. Raksturīgs jaunlatviešu ekonomisko uzskatu izklāsts atrodams „Pēterburgas Avīzēs”:

Jaunlatvieši ieteica dažādus praktiskus priekšlikumus Latvijas kapitālistiskās attīstības sekmēšanai. Progresīva bija jaunlatviešu orientācija uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. K. Valdemārs un J. Alunāns studēja Krievijas ekonomiku, statistiku utt. ar jaunlatviešu darbību sākās latviešu ekonomiskās domas vēsture.