Jaunlatviešu kustība – rašanās cēloņi un darbības virzieni

Klaji prettautisks raksturs bija skolu reformai (1885. 1888.g.). Latviešu tautskolas tika iekļautas Viskrievijas skolu sistēmā un latviešu valoda izstumta no mācību procesa. Pēc 1891.gada visas mācības pilsētu skolās notika krievu valodā, izņemot ticības mācību. Kontrole pār izglītību nonāca šovinistiski noskaņoto kuratoru un skolu inspektoru rokās. Skolu rusifikācijas politika radīja pretestību latviešu sabiedrībā. Visas latviešu aprindas izvirzīja prasību pēc latviskas skolas tā bija viena no pamatprasībām arī 1905.gada revolūcijas laikā.

Vēl smagāk rusifikācijas pletne ķēra Latgali, kur jau 60.gados tika aizliegts lietot latīņu druku. Drukas aizlieguma laiks (līdz 1904.g.) krasi aizkavēja Latgales kultūras dzīvi un pazemināja iedzīvotāju izglītības līmeni. Apstājās vietējās inteliģences veidošanās process. Latgalē atmoda iestājās pusgadsimtu vēlāk nekā Kurzemē un Vidzemē.

Kopš 1729. gada izplatījās hernhūtisms jeb brāļu draudžu kustība. To darbības rezultātā krietni pieauga tautas prasme lasīt un rakstīt, attīstījās rokraksta literatūra. Pazīstami 1877. gadā sarakstītie Vidzemes amatnieka Ķikuļa Jēkaba (1740 1777) dzejojumi, kuros autors protestē pret cilvēku pazemošanu dzimtbūtniecībā. Pārlapojot pirmo latviešu tautības autoru Neredzīgā Indriķa, Anša Līventāla, Jāņa Ruģēna sacerējumus, skadri var redzēt to garīgo postu, ko mūsu tautai nodarījusi citu tautu uzkundzēšanās. Laikā, kad kulturālā pasaulē bija renesanses (apgaismes) laikmets, tika nodrukāts pirmais latviešu literāta – akla dzimtcilvēka – četrpadsmit dzejoļu krājumiņš „Tā neredzīgā Indriķa dziemas” (1806). Vācu mācītāju raksti latviešu valodā bija domāti „arāju kārtas” audzināšanai kungiem vēlamā garā un nepieder pie latviešu nacionālās literatūras. Tolaik radās latviešu nacionālā literatūra, kas atspoguļo tautas patieso dzīvi, pauž tautas noskaņojumus un nākotnes cerības. Šāda literatūra radās līdz ar jaunlatviešiem. 19. gs. vidus bija lielu pārmaiņu laiks latviešu ekanomiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Tas bija laiks, kad vācu muižniecība pamazām bija spiesta atteikties no virskundzības pār latviešu zemniekiem, kad tika likti latviešu kultūras pamati gandrīz vai visās tās nozarēs, kad latvieši sāka apzināties sevi par tautu pretstatā vācu muižniecības paustajai domai, ka latvieši, lūk, esot „arāju kārta”.

Dzimtniecība tika atcelta 19. gs. sākumā: Kurzemē – 1817. gadā, Vidzemē – 1819. gadā, vienīgi Latgalē dzimtniecības atcelšana notika vēlāk – 1861. gadā. Sākās klaušu laiki – viens no visdrūmākajiem laikmetiem mūsu tautas vēsturē. Dzimtniecības atcelšana nebija devusi devusi zemniekiem pašu galveno zemi, tā bija un palika muižnieku īpašumā. Sākās plaši zemnieku nemieri, kas bija atbilde uz cara valdības izdarītajām reformām. Nākamajos gados latvieši ieguva tiesības pirkt zemi, lai gan par lielu naudu, tomēr tas bija solis uz priekšu atkarīgajiem zemniekiem. Tikai daļai zemnieku bija iespējams nopirkt zemi, jo cenas, muižnieku uzliktas, bija ļoti augstas. Tā radās zemnieku noslāņošanās. Ar vārdu „zemnieks” tajso laikos apzīmēja gan patstāvīgu samnieku, gan rentnieku, gan pusgraudnieku, gan vaļinieku, kā arī kalpu. Turīgie zemnieki – saimnieki – eksplotēja nabadzīgos zemniekus – kalpus. Daudz latviešu darbos minēti „gājēji”, kas tieši atspoguļo kalpu dzīvi. Kalpi Jurģu dienā devās pie jauna samnieka, pēc labāka maizes rieciena, labākiem dzīves apstākļiem. Daļa bezzemnieku devās uz pilsētu, kur attīstoties tirdzniecībai un rūpniecībai, pieauga arī vajadzība pēc strādniekiem. 19. gs. 60.gados zemnieki iegūst tiesības doties uz pilsētām un tur nodarboties ar amatiem un tirdzniecību. Tas viss rada latviešu vidū rada lielu saimniecisku rosmi, kuru ierobežo kapitāla un izglītības trūkums. Taču pamazām pilsētās rodas arvien vairāk latviešu amatnieku, tirgotāju, uzņēmēju un namu īpašnieku. Laukos, kur 60. gadu likumi atļauj zemniekiem ievēlēt savas pašvaldības, nostiprināt bagāto saimnieku slāni.