Jaunlatviešu kustība: tautas atmoda Latvijā

Uzlabojoties zemnieku saimnieciskajam stāvoklim, mainoties sociālajiem apstākļiem un pieaugot izglītības līmenim, cēlās latviešu zemnieku pašapziņa un radās savas tautības apziņa. Ierastās pazemības vietā arvien biežāk kungi sastapās ar vienkāršās tautas lepnumu. Muižniecība žēlojās, ka zemnieki palikuši “augstprātīgi un spītīgi”. Savas tautībasapzināšanos un tautas pašlepnuma jūtu veidošanās laikmetu 19. gs. Otrajā pusē, kad notika latviešu izglītības un kultūras dzīves aktivizēšanās un saimnieciskā nostiprināšanās, Latvijas vēstures literatūrā dēvē par latviešu tautas nacionālo atmodu. Daļa vācbaltu aristokrātijas un garīdzniecības šim procesam pretojās, cenšoties nepieļaut zemnieku saimniecisko patstāvību. Nebija iespējas iegūt ģimnāzijas un uagstāko izglītību latviešu valodā, un daudzi spējīgākie jaunieši, kuriem izdevās iegūt labu izglītibu, pārvācojās. Irlavas un Valmieras skolotāju semināriem, kur gatavoja tautskolotājus latviešu skolām, nācās pārdzīvot niknus muižniecības uzbrukumus lantāgu sesijās. Tajā laikā vārds “latvietis” vācbaltu izpratnē apzīmēja zemnieku kārtu, nevis tautību. Tautas atmodai pamatus bija likusi brāļu draudžu kustība Vidzemē, kā arī izglītības iespēju paplašināšanās un progresīvās ietekmes no Rietumeiropas. Liela nozīme bija latviešu tautas saglabātajām kultūras tradīcijām. Latviešu dainas radīja interesi vācbaltu inteliģencē jau 17. gs.; 18. gs. daļa vācbaltu kultūras darbinieku izturējās pret tām augstprātīgi. Vecais Stenders dainas uzskatīja par “blēņu dziesmām” un to vietā centās ieviest savas ziņģes. Neredzīgais Indriķis turpināja Stendera darbu, sacerēdams ziņģes. Abu dzejnieku veikums bija diezgan pieticīgs, tomēr viņi radīja pamatu latviešu dzejas tradīcijām. Johans Gotfrīds Herders latviešu dainas vērtēja ļoti audstu un daļu no tām publicēja kopā ar citu tautu folkloras vērtībām. Ar Herdera publikāciju palīdzību dainas iepazina lielais vācu dzejnieks Gēte, kurš tās nosauca par dārgakmeņiem. 19. gs. latviešu dainas sāka izzust no ļaužu atmiņas, un folkloras vācējiem bija jāveic milzīgs darbs, lai šīs kultūras bagātības saglabātu nākamajām paaudzēm. Herdera iespaidālatviešu tautasdziesmas sāka vākt arī citi literāti – A. Bergmanis, G. Bitners, J. Sproģis. Ar Latvijas vēstures un etnogrāfiskā materiāla apzināšanu nodarbojās arī F. Krūze un A. Bīlenšteins. Mācītājs K. Vatsons aizsāka latviešu žurnālistiku, 1822. g. izdodot pirmo nedēļas avīzi latviešu valodā “Latviešu Avīzes”. Kaut arī daļa vācbaltu inteliģences sekm`wja latviesū zemnieku bērnu izglītošanu, vēl 19. gs. dominēja uzskats, ka latviešiem lemts palikt vienkāršiem un pieticīgiem lauku iedzīvotājiem ar vājām izedzēm pievienoties Eiropas kultūras tautām. Jaunlatviešu priekšgājēji E. Dinsberģis, A. Leitāns, J. Cimze un citi nenostājās opozīcijā, bet kopā ar vācbaltu progresīvo daļu propagandēja apgaismības ietekmē radušās idejas. Var teikt , ka vācbaltu inteliģence pati radīja sev opozīciju jaunlatviešu veidolā. Šī opozīcija galvenokārt bija vērsta pret konservatīvajām vācu muižniecības aprindām.

Aleksandra 1 laikā tika atjaunota Tērbatas Universitāte kā pirmā augstskola Krievijas Baltijas guberņās.