Jauns gadsimts – jauni draudi atvērtai sabiedrībai

Pirms vairāk kā desmit gadiem, noslēdzoties turpat pusgadsimtu ilgušajam “aukstā kara” periodam, Atlantijas okeāna abās pusēs parādījās viedokļi, ka NATO vairs nav nepieciešams, jo komunisma rēgs beidzis klīst pa Eiropu. Bija mēģinājumi pamatot viedokli, ka galvenais cilvēces ļaunums ir uzvarēts, ka demokrātija un jauni tikumi Eiropas austrumu daļā ieviesīsies mazsāpīgi. Tika piemirsts, ka demokrātijas dāvātā brīvība neizbēgami nes līdzi arī sabiedrības vājumu un anarhijas tīkojumus. Taču vienlaicīgi, jau toreiz ekspertu vidū pietiekami aktīvi tika runāts par 21.gadsimta izaicinājumiem, jaunajiem riskiem, asimetriskajiem un transnacionālajiem draudiem. Domāju, ka daudz bija to, kas šos riskus apzinājās pietiekami skaidri.

Deviņdesmito gadu sākumā, šādu apdraudējumu esamību apliecināja politisko iekarojumu apskurbuma uzjundītās, asās etniska rakstura pretrunas un sadursmes Dienvidslāvijā, Kaukāza un Vidusāzijas republikās, kas diemžēl tika risinātas ar ieročiem rokās.

Toreiz, sairušajā Dienvidslāvijā ienāca NATO, NATO, kas arī pašreiz un joprojām sekmīgi turpina apliecināt savu rīcībspēju un jauno darbības konceptu, jo spēj pulcēt ap sevi demokrātiskās valstis, lai kļūtu par apdraudētā reģiona stabilitātes un drošības garantu. NATO šajā laikā no militāri politiskas organizācijas, kas pasargā Eiropu no komunisma ekspansijas, ir pāraugusi par vienīgo, patiesi rīcībspējīgo starptautisko drošības sistēmu.

Turpretī Kaukāzā, kurā galveno miera garantētāja lomu ir uzņēmusies Krievija, mieru ieviest neizdodas vēl šo baltu dien.

Uz šāda, Eiropā, ar labu bārdu apauguša konfliktu fona, aizvadītā gada 11.septembrī pasaules kolektīvajā apziņā šokējoši sevi pieteica viens no 21.gadsimta riskiem – terorisms – kā nežēlīga un bezjēdzīga civiliedzīvotāju masveida slepkavības izpausme!...

Šis notikums nav atstājis vienaldzīgu arī Latviju un tās sabiedrību. Varbūt ne pārāk aktīvi, taču konsekventi Latvijas politiķi ir pauduši savu nostāju un gatavību iesaistīties jauno apdraudējumu pārvarēšanas pasākumos.

Likumsakarīgi, taču ne paradoksāli, šādu notikumu pavērsienu savas nozīmības atjaunošanai nekavējoties ir izmantojuši bijušie padomju politikas apoloģēti un rupori. Viņu argumentos parādījās tādi definējumi kā “NATO nespēj apliecināt savu pastāvēšanu!”, “Krievijas jaunā loma!”, “Kur Krievijas un NATO vienība, tur Latvijai nav vairs vietas!”. Tā un līdzīgi.

Taču ASV un tās partneru sekmīgā cīņa pret terorismu ir pārliecinoši apgāzusi “padomju laika teorētiķu” pareģojumus par cīņas nesekmīgo gaitu Afganistānas operācijās. Diemžēl jākonstatē, ka tomēr, šo “pagātnes rēgu” pozīcijas joprojām ir pietiekami spēcīgas. Latvijas masu mēdiji nenogurstoši atkal un atkal pieaicina šos runas vīrus, kas, protams, viszinoši un izsmējīgi vērtē Latvijas bruņoto spēku dalības nepieciešamību pretterorisma atbalsta operācijās.

Taču, patiesībā un paldies Dievam, mūsdienu pasaule dzīvo citā ritmā, ar citu starptautiskās sadarbības un drošības izpratni. Tāpēc Latvijas līdzdalība pretterorisma pasākumos un integrācija NATO ir un būs loģisks Latvijas drošības un aizsardzības politikas turpinājums un pienesums starptautiskajai drošībai jaunos, kaut arī sarežģītos apstākļos.