J Jaunsudrabiņa Aija šodien

Ieklausies uzmanīgi, ko stāstīšu tas būs kāds stāsts par šodienu.. un ne tikai par šodienu arī par cilvēkiem, kuri dzīvo šodienā par Jāni un Aiju...

Viņi abi mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Aija Jānim patika vislabāk no visām, bet vēl arvien viņš neuzdrošinājās atklāt savas jūtas viņai. Skaistā, apdāvinātā jauniete šķita nedaudz augstāka un labāka par pārējiem tādai vienkārši nedrīkstēja iet klāt.. Tikai viņai piemita tāda burvība... Nē viņa bija svētā...

Reiz Jāņa sirds gandrīz izkusa, kad Aija viņu uzrunāja. Tie varbūt bija neko neizsakoši vārdi, tomēr tie skanēja tik silti... Jānim ar to pietika.. Viņš beidzot saprata, ka ir neglābjami iemīlējies Aijā, tomēr viņa tā arī Jānim neko vairāk kā smaidu nedāvāja. No sākuma puisim pietika ar to pašu mazumiņu, bet pēcāk jaunietis palika arvien slābanāks. Viņas dēļ viņam nebija grūti pat palikt par vislielāko muļķi, arī mācībās Jānis palaidās.

Nē Jānis tomēr ar laiku saprata, ka skola ir jāpabeidz. Viņš pabeidza arī Aija absolvēja... nu visi ceļi bija vaļā. Rīga... Prom uz Rīgu prom no mājām..

Sagadīšanās vai liktenis, bet viņiem abiem nācās dzīvot kaimiņos pavisam netālu vienam no otra. Jānis bieži sēdēja bibliotēkā un lasīja mācību literatūru, toties Aija vairāk aizrāvās ar viegla rakstura lasāmvielu. Kāda jēga visu dienu studēt zinātnisko literatūru, ja to viņas vietā var izdarīt kāds cits?!

Pirms setiņdesmit gadiem bija savādāk... tad nebija tādu aizraujošu un viegli lasāmu mīlas romānu, tad nebija televizora... bet tagad.. ak, vieglā dzīvīte!...

Tomēr, ja padomā, Aija laika gaitā ir palikusi savādāka. Viņā ir notikusi cīņa un uzvarējusi ir izglītošanās kāre. Mūsdienu Aija vairs nemāk gatavot ēst un ja māk, tad to dara arvien retāk un retāk kādreizējais vienīgais tikums ir zudis gandrīz pavisam. Toties tagad Aija ir stiprāka iekšēji, izvirza mērķi un parasti arī iziet uz to. Vienīgi...bez Jāņa uzmanības nevar paveikt neko.