Josifs Džugasvili Staļins

8 gadu vecumā Staļins sāka iet vietējā baznīcas skolā. Tā kā viņa krievu valodas zināšanas bija visai trūcīgas (visu mūžu viņs runāja krieviski ar jūtamu akcentu), bet mācības notika tikai krieviski, skolā viņam klājās visai grūti, tomēr 14 gadu vecumā viņš iestājās jezuītu vadītajā Tiflisas garīgajā seminārā, kur papildus dziedāja vietējā korī un sacerēja dzeju.

Mācoties garīgajā seminārā viņš pievērsās marksismam un iestājās KSDSP. 1899. gadā viņš pameta mācības tieši pirms gala eksāmeniem. Oficiālā versija ir, ka marksisma propagandas dēļ, tomēr ticamāk, ka vienkārši neierodoties uz eksāmeniem. Kopš tā laika Staļins kļuva par profesionālu boļševiku partijas darbinieku, kurš nelegāli darbojās Aizkaukāza reģionā.

Ar Jura Pavloviča rakstu par PSRS "tautu tēva" Josifa Staļina gaumi un vaļaspriekiem "Mājas Viesis" sāk jaunu sēriju "Kas patika partijas vadoņiem".

1929. gadā par neierobežotu PSRS valdnieku kļuva kāds maza auguma (ap 165 cm) Gruzijas osetīns, kuru pat vadoši komunistu partijas darbinieki pazina tikai kā mazrunīgu pīpes smēķētāju ar nešpetnu raksturu. Pirmie piecdesmit Josifa Staļina mūža gadi bija pagājuši, apspiežot kaislības, izliekoties un valkājot visdažādākās maskas. Tagad nekas vairs netraucēja viņa gaumei kļūt par likumu.

Staļina patieso gaumi slēpj desmitiem mītu. "Tautu tēvam" nepatika smeldzīgā gruzīnu dziesma "Suļiko", viņš nelasīja Gēti un citus vācu autorus oriģinālā, necentās aizstāvēt savas tautas intereses un neuztraucās par Dieva vai velna eksistenci. Aiz mītiem par "lielo vadoni" slēpjas ne īpaši patīkama patiesība – parasta cilvēka parasta dzīve.

Zinot, ka viņa tēvs ir osetīns un mātei bijuši pietiekami daudzi vieglprātīgi mīlas sakari, jaunais Josifs Džugašvili nebija pārliecināts ne par savu gruzīnu tautību, ne izcelsmi. Jau kopš trīsdesmit gadu vecuma viņš centās uzvesties kā krievs un audzināja savus bērnus kā Kaukāza krievus. Staļins visu mūžu runāja krieviski ar smagu akcentu un rakstīja ar kļūdām. Viņa spēks un vājums bija īpatnēji veidotā atmiņa, kas glabāja ziņas par jebkuru reiz sastapto cilvēku, taču neļāva apgūt svešvalodas. Staļins nepazina pasauli ārpus krievu un gruzīnu apdzīvotajiem apgabaliem un necentās to izzināt. Jau kopš agras bērnības viņš bija praktiski domājošs reālists, kas ticētu Dievam, velnam vai vēl kādai citas pasaules būtnei tikai tad, ja tās atsūtītu pie viņa pārstāvjus ar lietišķiem piedāvājumiem, un nekad mūžā neaizrāvās ar okultismu, maģiju vai sātanismu.