Judaisms: vēsture, tradīcijas un ticības pamati
Jūdaisms viduslaikos un jaunākajā posmā.
B Klasiskā jūdaisma hronoloģija.
2)Lai gan tās sekotāju skaits ir samērā mazs (~18 milj.), tās nozīme un ietekme ir ļoti liela.
3)Kristietība parādījās ebreju tautas un reliģiskās kopības vidū. (Jēzus Nācaretietis un visi viņa tuvākie mācekļi bija ebreji.)
4)Kristieši pieņēma ebreju Svētos rakstus – TENAK (abreviatūra no vārdiem „Tora”, „Nebiīm”, „Ketūbīm” – „Likums jeb Mācība, Pravieši, Raksti) kā savu Veco Derību un ietilpināja kristiešu Bībelē.
a)70. gads, kad ebreju tautas garīgais un nacionālais centrs – Jeruzaleme tika pilnīgi izpostīts un drīz pēc tam ebrejiem pat nebija atļaujas apmesties un dzīvot savā zemē.
b)Līdz 70. gadam ebreju tautas liktenis bija samērā saistīts ar izredzēto zemi – Izraēlu Palestīnā, kur arī atradās ebreju reliģiskais centrs.
c)Pēc 70. gada ebreju tautas lielais vairākums līdz 1948. gadam (modernās Izraēlas nodibināšana) dzīvoja izkaisījumā, kur arī veidojās reliģiskā dzīve. Šajā laika periodā radās arī jauna veida reliģiska literatūra – Talmūds.
1290 – Mozuss un iziešana no Ēģiptes( Exodus), Izraēla tauta tuksnesī, Sīnāja derība, Kanaānas iekarošana
923 – Dalītā ķēniņvalsts – Izraēla (Ziemeļu valsts) un Jūda (Dienvidu valsts)
587 – Dienvidu valsts iznīcināšana, Praviešu darbība – Jeseja, Jeremija
400 100 pēc Kristus – Grieķu (maķedoniešu) un romiešu varā
1)Jūdaisma sākumi meklējami 3. vai 2. gadu tūkstotī pr. Kr. Mezopotāmijā Eifratas upes ielejā.
2)Ebreji par savu ciltstēvu uzskata Abraāmu , kurš no Ūras (Mezopotāmijas pilsēta) izceļojis uz Kanaānu (tagadējā Palestīna).
3)Ebreju tautas apzinātā reliģiskā un nacionālā veidošanās sākās ar iziešanu no Ēģiptes (Exodus) 19. dinastijas valdnieka Ramzesa valdīšanas laikā un grūto ceļu uz „apsolīto zemi” – Kanaānu.
3.1.) Iziešanas notikumu centrā ir Dieva (Jahve) rīcība u ntautas vadoņa (pravieša) Mozus (Mošē) darbība.
3.2) Dievs parādās Mozum, atklāj, ka ir apžēlojies par savu izvēlēto tautu un, un apsola to izvest uz kanaāniešu zemi.
3.3) Bībele plaši apraksta tautas cīņu ar Ēģiptes faraonu, dažādas mocības un ciešanas, ko Mozus Dieva vārdā uzsūta ēģiptiešiem un kas beidzot pārliecina ēģiptiešus pašus lūgt atstāt Ēģipti.
3.4) Iziešana iezīmē vēlāko Pesaha svētku (Lieldienu) sākumu, kas ir līdz šim laikam ievērojamākie ebreju svētki.
1) Derības slēgšana un bauslības (likumu) došana Sīnājā kalnā:
1.1) 1. „Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes, no klaušu nama.
2) Ebreju tautas reliģijas pamatā ir līgums (derība) starp Dievu un cilvēku. Tas ir savstarpējs solījums un vienošanās veikt vai izpildīt zināmus notikumus.
3) Noteikumi un pienākumi fiksēti likuma krājumā Torā jeb Mācībā.
3.1) Tora ietver visas galvenās mācības, kuras ir jāzina un jāpieņem ikvienam jūdu reliģiskās kopienas loceklim.
3.2) Elkdievība ir stingri noliegta, un neviena cilvēka darināta lieta nevar stāties Dieva vietā un tikt pielūgta.
3.3) Attiecībā uz ebreju garīgo dzīvi galvenā uzmanība tiek pievērsta svētās dienas (sabada) svētīšanai.
