Jūdaisms: vēsture un galvenie principi
Jūdaisms ir visvecākā no pasaules trijām lielākajām monoteiskajām reliģijām. No jūdaisma radusies gan kristietība, gan musulmanisms. Jūdaisma kodols ir ticība, ka ir tikai viens Dievs, kas ir visas pasaules radītājs un valdītājs, kuram nav ne redzama tēla, ne materiālu īpašību. Jūdaisma leģenda vēsta, ka Dievs noslēdzis līgumu – derību – ar patriarhu Ābrahamu, ebreju tautas ciltstēvu, pēc tam ar pravieti Mozu, kuram nodeva Toru – jūdaisma likumu kopojumu. Toras studijas un lasīšana ir jūdaisma kulta pamats.
Jūdaisti uzskata sevi par Dieva izredzētajiem, caur kuriem Viņa svētība tiek sniegta visai pasaulei. Tomēr ebreji necenšas jūdaismu izplatīt visās pasaules tautās, bet gan saglabāt savu reliģijas tīrību līdz laikam, kad Glābējs ( Mašiahs) valdīs Jeruzalemē un pārvaldīs pasauli saskaņā ar Dieva baušļiem. Tāpēc jūdaisti neorganizē savas misijas, nesūta misionārus, bet izvirza stingras prasības visiem, kas vēlas pieņemt viņu ticību.
Jūdaismā nav noteiktas ticības apliecības, taču ticības būtības raksturojums ir atrodams Šēmā – trīs Bībeles pantos, kurus dievbijīgs ebrejs lasa katru rītu un vakaru. Dievbijīgi ebreji cenšas mīlēt savu Dievu no visas sirds. Šī mīlestība izpaužas Dieva mācības ievērošanā ikdienas dzīvē. Tādejādi bauslībai jeb Likumam ir ārkārtīgi nozīmīga loma ebreju dzīvē. Šī mācība atrodas pirmajās piecās Bībeles grāmatās. Tajā ir 613 ikdienas likumi un priekšstati, ko nosacīti var iedalīt trīs grupās: 1) nepielūgt citus dievus; 2) ievērot tīrību; 3) izpildīt rituālus.
