Jūrasbraucēji (Anglijas)

Infants Dons Enrike, Vizeu hercogs (Infante Dom Henrique, Duque de Viseu), plašāk pazīstams kā Enrike Jūrasbraucējs (angļu Henry the Navigator, vācu Heinrich der Seefahrer, * 1394.gada 4. martā Portu, † 1460. gada 13. novembrī Sagrešā) portugāļu augstmanis. Portugāles karaļa Žoao I un Ģentes Džona meitas Lankasteru Filipas dēls.

1437. gadā Ņufaundlendu Ziemeļamerikas piekrastē sasniedza britu ekspedīcija Džona Kabota vadībā. Braucienus uz Ziemeļameriku uzsāka arī franči un holandieši (kuri, atšķirībā no britiem, uzreiz sāka dibināt savas kolonijas). Indijas jūras ceļa meklējumus aktīvi atbalsta Francijas karalis Francisks I, kura sūtītais florencietis Džovanni da Verranco izpēta Ziemeļamerikas dienvidrietumu piekrasti un konstatē, ka Ņūfaundlenda ir sala nevis pussala. 1534. gadā franču ekspedīcija Žana Kartje vadībā dibina koloniju Ņūfaundlendā, sasniedz Laurensa upes grīvu, Kvebekas piekrasti. 1536. gadā Francija sāk Kanādas kolonizāciju. 1541. gadā tiek dibināta kolonija Kvebekā. XVII gs. Francija pēc Septiņgadu kara zaudēja savas kolonijas Ziemeļamerikā un Indijā (Dekānu), taču saglabāja savu ietekmi Siāmā.

XVI gs. beigās briti un holandieši mēģināja atrast jaunu ceļu uz Āziju caur Ziemeļu ledus okeānu. 1552. gadā neveiksmīgi beidzās britu ekspedīcija Sebastjana Kabota (kurš paralēli meklē arī jaunus tirdzniecības ceļus ar Krieviju un jau bija nodibinājis t.s. "Maskavijas tirdzniecības kompāniju") vadībā, sasniedzot tikai Dvinas ieteku. Viņa plānu turpina trīs kapteiņi ar Ričardu Čensleru vadībā. Tie gan neatrod Ziemeļu ceļu uz Indiju, toties nokļūst Baltajā jūrā un nodibina regulāru tirdzniecības satiksmi starp Lielbritāniju un Krieviju. 1600. gadā tika dibināta britu "Ostindijas tirdzniecības kompānija", kas pamazām sāka izspiest portugāļus no Indijas.

Rietumos karalienes Elizabetes uzdevumā Ziemeļu jūras ceļu meklēja kapteinis Frobišers un sasniedza Hudzona jūras šaurumu. Pašā Hudzona līcī 1611. gadā pirmais iebrauc kapteinis Hudzons. Šos meklējumus turpina kapteinis Viljams Bafins, kurš arī konstatē, ka šāds jūras ceļš neeksistē. Pēc tam Ziemeļu jūras ceļa meklējumi tika atmesti, un briti pārorientējās uz portugāļu un spāņu atklāto jūras ceļu izmantošanu (kamēr abas šīs valstis dominēja pasaules jūrās, Lielbritānijas kuģi vienkārši neuzdrošinājās parādīties ūdeņos, ko tās uzskatīja par saviem).