Juridiskā atbildība, vaina un sods

Valsts piespiedu raksturs izpaužas arī tādējādi, ka tiesībpārkāpuma gadījumā, neatkarīgi no personas vēlmes un gribas, iestājas juridiskā atbildība.

No definīcijas izriet arī, ka juridiskā atbildība var iestāties pie noteiktiem nosacījumiem, tas ir:

juridiskā atbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu, prettiesisku darbību, uzvedību, bet nekad par personas domām;

Ja nav paredzēta par tiesībpārkāpumu juridiska atbildība, nevar runāt par personas, pārkāpēja vainu.

Tāpat juridisko atbildību raksturo nelabvēlīgu seku radīšana tiesībpārkāpējam. Šo noteikto labumu atņemšana ir kā dabiska valsts reakcija uz kaitējumu, ko tiesībpārkāpējs nodarījis tai, sabiedrībai vai atsevišķai personai. Negatīvās sekas var būt:

1) personiska rakstura ( piem. brīvības atņemšana )

3) organizatoriska ( aizliegums ieņemt noteiktu amatu )

Juridiskā atbildība iestājas tikai par izdarītu tiesībpārkāpumu. Taču pirms tiesībpārkāpēju saukt pie atbildības, nepieciešams noskaidrot vai nav apstākļi, kas izslēdz juridiskās atbildības iestāšanos, jo likumdevējs ir paredzējis vairākus gadījumus, kad tiesībpārkāpēju nesauc pie atbildības par nodarīto nepieskaitāmība, nepieciešamā aizstāvēšanās, galējā nepieciešamība, aizturēšana nodarot personai kaitējumu, attaisnojams profesionālais risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana.

Joprojām ir strīdīgs jautājums, no kura brīža var runāt par juridisko atbildību. Pastāv uzskats, ka juridiskā atbildība iestājas no tiesībpārkāpuma izdarīšanas brīža, taču tas neatrod pamatu likumdošanā. Paiet zināms laiks līdz tiesībpārkāpumu, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, oficiāli konstatē uz to pilnvarota valsts institūcija. Nevar par tiesībpārkāpumu iestāties juridiska atbildība no izdarīšanas brīža, jo: pirmkārt jākonstatē pats fakts, vai tas ir tiesībpārkāpums; otrkārt jākonstatē tiesībpārkāpējs un tā vainas pakāpe; treškārt valsts pilnvarotai institūcijai jāpiemēro par pārkāpumu atbilstošs sods. Tikai izejot visas šīs trīs stadijas, es domāju, var būt runa par juridiskās atbildības iestāšanās brīdi.

1) Likumības princips. Šis princips realizējas stingrā likuma ievērošanā jebkurā sfērā. To vai citu juridiskās atbildības veidu, sodu drīkst piemērot tikai ar likumu uz to īpaši pilnvarotas institūcijas tikai tad, ja personas vaina ir pietiekoši pamatota, kā arī tiesībpārkāpuma fakts ir konstatēts kā objektīva īstenība.

3) Savlaicīguma princips. Juridiskā atbildība savu audzinošo funkciju izpilda tikai tad, ja tā iestājas savlaicīgi pēc izdarītā tiesībpārkāpuma. Tāpēc likumā ir noteikti konkrēti termiņi pēc kuru iztecēšanas iestājas juridiskās atbildības noilgums.

5) Humānisma princips. Šis princips spilgti izpaužas likumdošanā, kura nosaka juridisko atbildību, kā arī institūciju darbībā, kas piemēro juridisko atbildību netiek pieļauti cilvēka cieņu pazemojoši sodi, kā arī tādi, kuri sagādā fiziskas ciešanas. Attiecīgām personu kategorijām ( piem. grūtniecēm ) netiek piemēroti paši bargākie sodi.

Iztirzājot juridiskās atbildības jēdzienu, nevar nepieskarties jautājumam par juridiskās atbildības mērķiem.

Mērķis liecina par juridiskās atbildības nepieciešamību un nozīmi tiesību sistēmā. Juridiskai atbildībai, neatkarīgi no tiesību sistēmas ir divi mērķi:

Juridiskās atbildības galvenā funkcija ir soda funkcija. Sods tas ir atmaksas akts attiecībā pret tiesībpārkāpēju; līdzeklis, kas brīdina par atbildību, izdarot tiesībpārkāpumu.