Kā cilvēks nonāca līdz renesansei

Vārds „renesanse” radies no diviem franču izcelsmes vārdiem: renaitre, kas nozīmē ‘atdzimt, atdzīvoties’, un naissance, kas nozīmē ‘dzimšana’. Savukārt itāļi šo laikmetu sauc par Rinascimento. Renesanses laikmetā atdzima cilvēka spēka un spēju ideāls. Cilvēki kļuva pašpārliecinātāki, saskatīja sevī pasaules pārveidotāju. Lai nonāktu pie kultūras, mākslas, zinātnes, filozofijas, literatūras un vēstures atdzimšanas, cilvēkiem bija jāpārcieš dažādi laikmeti, kas būtiski ietekmēja cilvēces attīstību.

Filosofijas aizsākumi meklējami pirms gadu tūkstošiem, kad cilvēki ticēja mītiem. Antīkās Grieķijas literatūra ir pierādījums par cilvēku centieniem izzināt pasauli. Mitoloģijas tēli ir senā cilvēka iztēles auglis, bet tiem visiem ir simboliska nozīme. Stāsti un teikas parasti ir par dabas norisēm, dzīvības un nāves jautājumu. Antīkajā kultūrā valdīja politeisms, un katra dievība bija pielīdzināta cilvēkam. Senais cilvēks nešķiroja dzīvo un nedzīvo. Viss bija dzīvīguma piestrāvots.

Līdz pat 6. gs. p.m.ē. pastāvēja mītiskais pasaules skatījums, kad sengrieķu domātāji radīja īpašu domāšanas veidu, kas balstījās uz loģisko domāšanu, lika cilvēkam pašam spriest un meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Pirmsākums, no kā viss radies bija galvenā tēma, par ko runāja sengrieķu filosofi. Sengrieķu filozofija tās sākotnē ir orientēta uz dabas vērojumu un kosmisko likumsakarību teorētisku skaidrojumu – natūrfilosofija. Tā laika filozofi izteica minējumus, ka visa pirmsākums varētu būt ūdens, uguns, gaiss vai apeirons – nenoteiktais, neierobežotais.

Filozofijas virziens – sofistika, kas veido pāreju no natūrfilosofiska pasaules skaidrojuma uz pašizziņu. Aktuāls bija jautājums: vai pasaules izziņa vispār ir iespējama, un, ja ir, tad kā? Centieni atbildēt uz šiem jautājumiem, izraisīja citas problēmas, kā cilvēka dvēseles izziņa.