Kā radās nauda?
Nauda ir līdzeklis, ar ko var izteikt visu citu preču un pakalpojumu vērtību un ko pēc vispārējas vienošanās izmanto parādsaistību nokārtošanai. Parasti to izdod valdība vai kāda finanšu iestāde (banka), taču naudas funkcijas īpašos apstākļos (ekonomiskas stabilitātes trūkums, karš, cietums) var pildīt arī plaša patēriņa preces, piemēram, cigaretes vai alkohols. Naudas vērtība atkarīga no tās kā apmaiņas priekšmeta noderīguma, savukārt tas atkarīgs no naudas tirgus vērtības.
Naudai var būt pašai par sevi piemītoša vērtība (ja naudas funkcijas pilda kāda prece); izplatīta šādas naudas forma ir valūta ar zelta segumu. Nauda, kurai pašai par sevi vērtība nepiemīt, ir salīdzinoši nesens izgudrojums. Šādas naudas vērtību nosaka likums – valdība naudu izdod un ar likumu nosaka, ka šī nauda jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis, turklāt prasa, lai šajā nauda tiktu maksāti nodokļi. Vēsturiski ir bijuši gadījumi, kad nauda, kam pašai vērtība piemīt (piemēram, zelta seguma veidā), to zaudē (ASV dolārs) vai tāda, kurai tās nav bijis, to iegūst (t.s. Šveices dinārs).
Latvijas Republikas nacionālās naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu.
Valūta ir maiņas vienība, lai veicinātu preču un pakalpojumu tirdzniecību. Tā ir naudas paveids, un to saprot tieši kā maiņas līdzekli, nevis kautko vērtīgu pašu par sevi.
Parasti katrai valstij ir monopols uz tās izdotu valūtu, ko kontrolē tās centrālā banka.
Lai apmaiņas līdzekli varētu uzskatīt par naudu, tam jāpiemīt noteiktām īpašībām:
•ar to jāvar noteikt citu preču vai pakalpojumu vērtību (līdz ar to arī cenu),
•tai jābūt savstarpēji apmaināmai (vienai naudas vienībai jābūt noteiktai vērtībai attiecībā pret citu naudas vienību),
Naudas pamatfunkcija ir atdalīt pirkšanu no pārdošanas, tā atvieglojot maiņu, jo cilvēkam, kurš vēlas iegādāties noteiktu preci vai pakalpojumu, nav nepieciešamības atrast cilvēku, kurš vēlētos šo preci vai pakalpojumu iemainīt pret pircēja piedāvātajiem.
Gliemežvāku pērlītes no Blombosas alas Dienvidāfrikā (apm. 75 000 g. p.m.ē.)
Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Kultūrās, kurās neprata apstrādāt metālu, naudas funkcijām izmantoja gliemežvāku vai ziloņkaula rotaslietas, jo tās bija viegli sadalāmas un pārvietojamas, bet grūti viltojamas. Iesākumā naudas funkcijas pildīja prece, kas tika samainīta, izdarot tā saucamo barteru jeb naturālo maiņu. Vēlāk, meklējot ērtākus norēķināšanās veidus, ieviesās tā sauktā prečnauda, kad maksāšanas līdzekļa funkcijas pildīja dažādas plaša patēriņa preces.
Tā kā naudai jābūt daudzumā ierobežotai, tad vēsturiski kā nauda tikuši lietoti dažādi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem , gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai. Amerikas indiāņi izmantoja no gliemežvākiem izveidotas pērlītes, indieši – koši krāsotus gliemežvākus, Fidži salas iedzīvotāji – vaļu zobus, Ziemeļamerikas kolonisti – tabaku, Klusā okeāna salas Japas iedzīvotāji – lielus akmens diskus, to vērtība bija atkarīgā no lieluma; lielākie diametrā sasniedza 12 pēdas un svēra vairākas tonnas, viduslaiku Irākas iedzīvotāji – maizi. Ilgstoši kā maksāšanas līdzeklis tika izmantotas garšvielas.
Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantots metāls. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, pēc tam – no dzelzs, jo šos divus metālus plaši izmantoja ieroču ražošanā. Ap 700 g. p.m.ē. Argosas karalis Feidons...
