Kādas zināšanas ir pieejamas ?

Jau kopš aizvēsturiskiem laikiem cilvēks, kā jau homo sapiens, ir tiecies izzināt pasauli un procesus, kas norit tam apkārt. Cilvēkam radās jautājumi uz kuriem viņš mēģināja rast atbildes. Laikam ritot, cilvēka zināšanu bagāža ir neizmērojami augusi, taču vēl šodien mēs katrs tiecamies pēc jaunām zināšanām, kas arī ir tas dzinulis, kas ir licis cilvēkam attīstīties tiktāl – „slāpes” izzināt. Izziņa vistiešākajā mērā ir saistīta ar filosofiju, jo filosofam ir dota nevis pati gudrība, bet ceļš uz to. Šis ceļš ir gudrības mīlestība – filosofija. Filozofija ir "zināšanu māte" no tās cēlušās daudz jaunas zinātnes (ģeogrāfija,matemātika, medicīna, hronoloģija u.c) Izziņas sākums nav atrodams tur, kur to meklē tīrā veidā, jo zināšanas jau pastāv pirms ziņašanām, izziņa – pirms izziņas. Izziņa cenšas atbrīvoties no visa emocionālā un subjektīvā. Zināšanas ir izziņas galaprodukts.

Ja par objektu ir iegūtas neapšaubāmas zināšanas, otrreizējai tā izzināšanai vairs nav jēgas. Kad viena veida atziņas nomaina citas – jaunākas un precīzākas, tad vecās zināšanas tiek atmestas.

Cilvēka izzināšanas (domāšanas) paņēmienus varētu iedalīt – analītiskus un sintētiskus spriedumus radošos. Analītiskie spriedumi ir tādi, kuros apgalvojums ir ietverts teikuma priekšmetā, kā spriedumā „Gājputni ir putni.” Šādus spriedumus sauc par analītiskiem, jo patiesība atklājas analizējot pašu jēdzienu. Sintētiski spriedumi ir tādi, kuros patiesību nevar atklāt tikai tīras analīzes ceļā, piemēram, spriedumā „Mājas ir melnas.” Visi spriedumi, kas ir pasaules uztveršanas rezultāts, ir sintētiski.

Antīkais zinātnieks un filozofs, kurš bija arī viens no ietekmīgākajiem rietumu domāšanā bija Aristotelis, kurš filosofiju uzskatīja par iegūstamu zināšanu kopumu. Aristotelis veidoja universālu zināšanu klasifikāciju, kurā nav ne mazāko šaubu, par to, ka zināšanas varētu arī neatklāt patiesību.