Kadi ir konstitucionālo tiesību avoti

Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.”

Katras valsts avotu sistēmai ir savās īpatnības, kuras tiek noteiktas ar nacionālām tradīcijām, valdes formām, nacionāl valsts ierīces formām, citiem faktoriem. Tomēr konstitūcionālās tiesības avotiem ir arī kopīgi panti, kas ļauj tos klasificēt.

Vispirms, konstitūcionālās tiesības avotus sadala uz divām lielām sfērām:

*Dabiskas tiesības ir vispārcilvēciski priekšstati par brīvību, taisnīgumu, neatņemamu cilvēka tiesību. XX gs. tie atrada atspoguļojumu starptautiskajās deklarācijās, konvencijās, paktos par cilvēka tiesībām, ieguva tiesisku nodrošinājumu daudzu pasaules valstu normatīv tiesiskos aktos. Tā ir demokrātisku vērtību un institūtu svarīga garantija, neatkarīgi no politisku spēku maiņas. Tomēr daudzās valstīs dabiskas tiesības nav aplūkojami kā konstitūcionālās tiesības avoti.

*Pozitīvas tiesības ir rakstītās tiesības, kas ir iestiprināti atbilstošajās formās.”

*Konstitūcija (Demokrātiskas sabiedrības raksturojas ar to, ka tajās augstākā vara pieder tautai. Tautai pieder valsts konstitūcijas pieņemšanas (“Lielākajā daļā valstu, tajā skaitā arī Latvijā, konstitūcijas pieņemšanas vara deleģē likumdošanas varai tiesības izdarīt daļā konstitūcijas normu grozījumus. Lai grozītu pašas nozīmīgākās, vitāli svarīgākās konstitūcijas normas ir nepieciešams tautas nobalsojums.

*Konstitūciju likumi (regulē svarīgus valstiski tiesiskus jautājumus likumi par vēlētāju tiesībām, vēlētāju sistēmām, par valdību un parlamentu pilnvarām, par tiesiskas personības stāvokli, par ārkārtīga stāvokļa ievadas kārtību un t.