Narkotikas- vielas, kas spēj izraisīt spēcīgu atkarību un radīt negatīvas sekas cilvēka dzīvē. Taču katram ir izvēle- sākt vai nesākt tās lietot. Visbiežāk jaunieši sāk lietot narkotikas dažādu iemeslu dēļ. Vēlme iederēties noteiktā sociālā grupā, kas lieto aizliegtās vielas, būt savējam vienaudžu vidū, vienkārši ziņkārība- biežāk dzirdētās atbildes uz jautājumu- kāpēc tu sāki lietot narkotikas. Jaunietis, kuram ir dzīves mērķis un sapratne, kā šo mērķi sasniegt, manuprāt, nekad neizvēlēsies sākt lietot narkotikas. Jau atkarīgam jaunietim ir jābūt spēcīgai personībai, tam jāpiemīt stingram raksturam un jābūt lielam gribasspēkam, kā arī iemeslam, lai atteiktos no nākamās narkotiku devas.
Strīdi ģimenē, nepatikšanas skolā, nesaskaņas ar draugiem- tās ir pusaudžu problēmas, kuras vēlamies aizmirst, tās neatrisinot. Tāpēc bieži vien jaunieši atrod vienu no vieglākajiem risinājumiem, kā tikt problēmām pāri, sāk lietot narkotikas. Taču sākotnējais priekšstats, ka tās mazinās vai atrisinās problēmas, ir maldīgs. Narkotiku lietošanas sākšanu rosina arī tas, ka bieži vien, lai iederētos kādā kompānijā, mēs darām visu iespējamo: mainām savu stilu, uzvedību, paradumus. Taču ir jāzina robeža, jo, pēc manām domām, jauni paziņas, draugi nav tā vērti, lai sāktu lietot narkotikas un upurētu savu nākotni un veselību, kā arī tuvāko cilvēku uzticību.
Uzsākot narkotiku lietošanu, cilvēks labprātīgi izvēlas situāciju, kad tiek apdraudēts viss: sava veselība, vecāku sirdsmiers un cerību piepildījums, interese par dzīvi tās brīnišķīgākajās izpausmēs. Viss tiek pretstatīts vienai drudžainai domai- kur dabūt kārtējo devu, un šim mērķim tiek pakārtots un upurēts viss bez izņēmuma. Arī otra cilvēka dzīvība nav vairāk vērta par šo kāroto devu.
Izrādās, ka ne katram jaunietim ir dzīves mērķis un nākotnes plāni. Bezmērķīgi eksistējot šajā dzīvē, mēs daudzkārt esam vienaldzīgi pret nākotni, mums ir nospļauties par to, ko izvēlamies darīt. Tieši tāpēc tie, kuriem nav mērķa, bieži vien sāk lietot narkotikas, turpretī mērķtiecīgie no tām atsakās.
Jaunieši, kas iesaistījušies sporta aktivitātēs, ir minimāli tendēti narkotiku lietošanai, un viņiem ir vismazākais risks uzsākt tās lietot. Sports disciplinē cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Jaunietis, kas ir ieinteresēts sportā, pirmkārt, rūpējas par savu veselību un ir vairāk informēts par cilvēka veselību graujošiem un tieši otrādi- uzlabojošiem faktoriem. Šāds cilvēks ir piesaistīts tikpat pozitīvi domājošu cilvēku lokam savā sporta klubā un diez vai viņam būs vēlme negatīvi izcelties.
Lai jaunieti atturētu no narkotiku lietošanas, ir daudz un nežēlīgi jārunā un jādemonstrē sekas, ko narkotikas izraisa. Cilvēkam ir raksturīgi domāt, ka konkrēti ar viņu nekad nekas ļauns nenotiks, ka viss sliktais un neatgriezeniskais var notikt tikai ar citiem bezpersoniskiem ļaudīm no pūļa. Bet daža atsevišķa cilvēka, kas varbūt ir tavs skolasbiedrs, klasesbiedrs vai kaimiņš, narkotiku slogā redzēšana var likt aizdomāties un, kaut vai aiz bailēm, likt netuvoties narkotikām.
Lai nesāktu lietot narkotikas, ir jāplāno sava nākotne, aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīve, taču ļoti piesardzīgi- nepazaudējot sevi pūlī un ņemot no sabiedrības tikai labu piemēru. Ja jaunietim būs mērķis, tad ceļā uz tā sasniegšanu nebūs vietas un laika narkotikām.
