Kalpa zēna rudens

Ir pateiktas ardievas vasarai, kalpa zēna vasarai. Mēneši pagājuši, un kalendārs pie sienas palicis pavisam plāns. Dienas aizritējušas kā sāļas asaras. Sirdī iestājies dīvains tukšums, tā gaida jaunas dvesmas.

Ir pienācis oktobris, vējainais rudens mēnesis. Migla no dūksnājiem ceļas bieza un auksta. Vakarus tā ietērpj necaurredzamā audeklā, bet rītos tā nesteidzas nozust. Dienas paliek, īsākas, bet naktis garākas. Debesis noslīgušas pavisam zemu un izliekas drūmas un smagas. Saule paliek aiz drūmajiem lietus mākoņiem. Saule raud, un viņas asaras izlaužas cauri mākoņiem. Lāses ir lielas un aukstas.

Rudenīgais vējš nekaunīgi izģērbj kokus, atņemot tiem krāsainos uzsvārcīšus. Tie, kailie saspiedušies bariņos, gaida, kad migla tos pažēlos un noaudīs miglas mētelīšus. Lietus lāses zaros spīd kā tūkstoš dimanta pērlīšu. Rudens ainavā īpaša vieta ir eglēm. Tās nomazgā lietus vasaras putekļus un graciozi vējā cilā savas zaru rokas. Apklusušas putnu dziesmas, tikai vējš un lietus....

Es iesēžos ratos, ap pleciem aplieku lietus mētelīti. Skatienu pārlaidu savai bagāžai.

Izvelku no kabatas mātes doto ābolu. Iekodos tajā, un atmiņā atausa vasara, ābeļu dārzs un Alma.