Kāpēc man ir vajadzīgs Hamlets?
Kāpēc man ir vajadzīgs Hamlets? Varbūt tāpēc, ka viņš ir taisnīga, godīga, atklāta, patiesa cilvēka paraugs? Bet varbūt tāpēc, ka pasaulē ir parādījies pārāk daudz karaļu Klaudiju?
Katrs mēs esam savādāki, un neviens nav perfekts. Katrā no mums ir kaut vai drusciņa Hamleta godīguma, karaļa Klaudija varaskāres, Polonija liekulības, Ģertrūdes naivuma un Ofēlijas maiguma. Visi mēs dzīvojam dzīvi, kas ir viens vienīgs teātris. Un savas dzīves laikā mēs spēlējam tās lomas, kas noteiktajā brīdī šķitušas vispiemērotākās. Tikai nezinu kāpēc, bet man liekas, ka pēdējā laikā uz skatuves pārāk bieži, visapkārt, parādās Klaudiji un Poloniji. Pārāk bieži es sāku sajust to, ka atrodos galmā starp meliem, cietsirdību, liekulību un nodevību. Bet visvairāk es baidos no tā, ka visu labo, kas ir manī, pārāk ilgi uzturoties šajā galma sabiedrība, nomainīs ļaunais… Un tāpēc es skaļi iesaucos :”Hei, Hamlet, kur tad tu, galvenais varoni, esi pazudis?” Bet neviens neatsaucas. Es satrūkstos. Vai tad tiešām… Nē, nevar būt, ka Hamlets jau būtu nogalināts! Ka nekur vairs nav nevienas labas, taisnīgas, cēlas sirds. Hamleta sirds bija cēla, to pierāda Horācija teiktais:
„Lūst cēla sirds.”
Nu nevar būt, tas vienkārši nav iespējams!
Un tad es atviegloti ievelku elpu, jo no aizkulisēm bailīgi parādās Hamlets, pagrozās gar skatuves malu un pazūd. Jā, reti tas iznāk skatuves centrā un vareni deklamē savu runu. Reti, pārāk reti, jo neviens vairs viņā negrib ieklausīties. Visiem Hamleta runasveids, viņa dziļās domas šķiet pārāk sarežģītas. Jo kāpēc gan jādara tas, kas ir sarežģīts, ja var darīt to, kas ir viegls? Visi izklīst, bet es palieku un klausos, ko stāsta Hamlets. Es cenšos izprast viņa domas, jo man ir vajadzīgs varonis, kas spētu mani izprast, aizstāvēt, pasargāt no galma sliktās ietekmes. Varonis, ar kuru kopā es varētu cīnīties pret ļaunumu, liekulību, divkosīgumu, lišķību un citām pretīgajām cilvēku īpašībām. Nē, es nedomāju, ka es varētu pret tām cīnīties viena, jo viena šai cīņai es esmu vāja. Pārāk liela man apkārt ir Klaudiju, Poloniju un visa pārējā galma ietekme. Tāpēc man ir vajadzīgs Hamlets, jo, divatā cīnoties, iespēja uzvarēt dubultojas.
Vēl viens iemesls, kāpēc man ir vajadzīgs Hamlets, ir tāds, ka pārāk bieži es jūtos vientuļa un neizprasta. Jā, man it kā visu laiku visapkārt ir galma ļaudis, virsnieki un kareivji, bet tie mani nespēj izprast, tāpat kā nespēja izprast Hamletu. Hamlets reiz teica:
„ Cik smaga, smacīga un pliekana,
Un sekla šķiet man visa pasaule.”
Ļoti bieži man liekas tāpat. Un tā nu es domāju, ja satiktos kopā divi neizprastie, varbūt vismaz viens otru tie spētu izprast? Ja es spētu atklāti ar kādu izrunāties, varbūt arī no manas sirds pilnībā izzustu Polonija tēls? Kāpēc es nesaku – un arī Klaudija? Jo es uzskatu, ka Klaudijs manā sirdī vēl nav iemājojis. Polonija lišķība un liekulība, atzīšos, šad tad tomēr izlaužas uz āru, bet… neviens mēs nevaram būt tikai Hamlets. Kurš gan no mums liekot roku uz sirds, var teikt: „Es esmu Hamlets!” Ja kāds tā teiktu, es viņam uzreiz pateiktu: „Tu neesi Hamlets! Tieši šobrīd tu esi pieņēmis Polonija masku: tu melo!”
Varbūt Hamlets man ir nepieciešams arī tāpēc, ka es ilgojos pēc cilvēka, kas mani no sirds mīlētu. Hamlets Ofēliju mīlēja. Kā Hamlets teicis:
„Es Ofējiju mīlēju.
Un četrdesmittūkstoš brāļu mīlestība
Ne tuvu nevar mēroties ar manējo.”
Man liekas, ka tas ir ļoti patīkami, ja kādam tu esi nepieciešams. Un kāpēc gan es nevarētu būt Hamleta Ofēlija? Tikai šo to, tādā gadījumā, gribētos pamainīt šajā Šekspīra lugā. Ja es būtu Ofēlija, es negribētu sajukt prātā un noslīkt, es negribētu, lai nogalina manu mīļoto – Hamletu, kā arī gribētu, lai paliek dzīvs mans tēvs un brālis. Bet tad jau tas būtu pavisam cits stāsts un tad jau tā vairs nebūtu Šekspīra traģēdija. Bet tomēr es gribētu būt Ofēlija, jo viņa bija vienīgais patiesības, taisnības zieds, kurš bija uzziedējis galmā, zieds, kas smaržoja, un ar savu smaržu un krāšņumu visus apbūra. Tāpat kā viņa dzīvoja kā zieds, viņa arī nomira kā zieds – strauji un bez sāpēm…
Rakstot šo domrakstu, es sapratu – man ir vajadzīgs Hamlets! Un rakstot es to atradu. Kur? Savā sirdī!
