Kāpēc man ir vajadzīgs Hamlets?

Vēl viens iemesls, kāpēc man ir vajadzīgs Hamlets, ir tāds, ka pārāk bieži es jūtos vientuļa un neizprasta. Jā, man it kā visu laiku visapkārt ir galma ļaudis, virsnieki un kareivji, bet tie mani nespēj izprast, tāpat kā nespēja izprast Hamletu. Hamlets reiz teica:

Ļoti bieži man liekas tāpat. Un tā nu es domāju, ja satiktos kopā divi neizprastie, varbūt vismaz viens otru tie spētu izprast? Ja es spētu atklāti ar kādu izrunāties, varbūt arī no manas sirds pilnībā izzustu Polonija tēls? Kāpēc es nesaku – un arī Klaudija? Jo es uzskatu, ka Klaudijs manā sirdī vēl nav iemājojis. Polonija lišķība un liekulība, atzīšos, šad tad tomēr izlaužas uz āru, bet... neviens mēs nevaram būt tikai Hamlets. Kurš gan no mums liekot roku uz sirds, var teikt: „Es esmu Hamlets!” Ja kāds tā teiktu, es viņam uzreiz pateiktu: „Tu neesi Hamlets! Tieši šobrīd tu esi pieņēmis Polonija masku: tu melo!”

Varbūt Hamlets man ir nepieciešams arī tāpēc, ka es ilgojos pēc cilvēka, kas mani no sirds mīlētu. Hamlets Ofēliju mīlēja. Kā Hamlets teicis:

Man liekas, ka tas ir ļoti patīkami, ja kādam tu esi nepieciešams. Un kāpēc gan es nevarētu būt Hamleta Ofēlija? Tikai šo to, tādā gadījumā, gribētos pamainīt šajā Šekspīra lugā.

Rakstot šo domrakstu, es sapratu – man ir vajadzīgs Hamlets! Un rakstot es to atradu. Kur? Savā sirdī!