Kārlis Saklbe

Mācās Vecpiebalgas draudzes skolā. Strādā par laukstrādnieku, kolportieri, vēršu dzinēju, rakstveža palīgu. Smagā cīņa par eksistenci, nabadzība, pazemojumi un netaisnība rada Skalbē riebumu pret tā laika sabiedrisko iekārtu. 1901. gadā iegūst tautskolotāja tiesības, Ērgļos strādā par skolotāju. Tur Skalbe iepazīstas ar Blaumani, kam ir liela nozīme dzejnieka attīstībā. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla “Kāvi” redaktors. Pēc tā aizliegšanas emigrē, dzīvo Šveicē, Somijā, Norvēģijā. Emigrācijas laikā viņš nododas dziļām, nopietnām literatūras studijām, iepazīstas ar ziemeļtautu, krievu, beļģu, indiešu un citu tautu literatūru. Emigrācijas gados Skalbes dzejā saklausāmi dekadentiski toņi. 1909. gadā atgriežas Latvijā, visus spēkus atdod literatūrai. Dziļā nopietnā darbā viņš sasniedz lielu māksliniecisko meistarību. Iznāk dzejoļu krājumi „Sirds un saule” (1911), „Sapņi un teikas” (1912), pasaku krājumi „Pazemīgās dvēsele” (1911), „Ziemas pasakas”. 1911.—13. gadā atrodas apcietinājumā. 1. pasaules kara laikā strādā dažādās avīzēs. 1916. g. Skalbe iestājas latviešu strēlnieku bataljonā, kur veic galvenokārt kancelejas darbus un raksta dzejoļus un tēlojumus. Iestājoties par Latvijas neatkarības ideju, bijis Latvijas Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts. 1920.—1940. gadā laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. 1928.—1935. gadā daiļliteratūras žurnāla “Piesaule” vadītājs, 1942.—1944. gadā vada literāro žurnālu “Latvju Mēnešraksts”. 1944. gadā emigrē uz Zviedriju, kur turpinājis sabiedrisko darbu līdz savai nāvei. 1992. gadā pārapbedīts savās Vecpiebalgas mājās “Saulrietos”, kur kopš 1984. gada darbojas K.Skalbes memoriālais muzejs.

Skalbes dzejai raksturīga pievēršanās dabai un paša sirdij. Dzejnieks jūt dziļu saskaņu ar dabu: