Karlis Skalbe

Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Vecpiebalgas Incēnos kalēja ģimenē. Viņš ir jaunākais dēls un bērnībā bieži atstāts savā nodabā. Kad viņam ir astoņi gadi, nomirst tēvs. Skalbe dodas ganu gaitās pie svešiem cilvēkiem. Pēc Vecpiebalgas draudzes skolas beigšanas 1895. gadā Skalbe strādā dažādus gadījuma darbus, kļūstot gan par laukstrādnieku, gan kolportieri, jēru tirgotāju kasieri un vēršu dzinēju. Ilgu laiku Skalbe dzīvo Ērgļos. Vispirms viņš strādā par skrīvera palīgu un brīvajā laikā daudz lasa. Viņš pat aizraksta Ļ. Tolostojam, M. Gorkijam un A. Čehovam un lūdz atsūtīt viņam grāmatas. Gorkijs un Čehovs šo lūgumu izpilda.

Vēlāk Skalbe nokārto mājskolotāja eksāmenus un no 1901. gada strādā Ērgļos par palīgskolotāju. Tajā laikā Ērgļu pamatskolas pārzinis ir Rūdolfa Blaumaņa brālis Arvīds. Rūdolfs Blaumanis ievēro jauno dzejnieku un Skalbe kļūst par vienu no viņa literārajiem krustdēliem.

Skalbe pievēršas to apstākļu pētīšanai, kas nomāc cilvēka brīvā gara attīstību. Viņš lasa sociāldemokrātu izdevumus un savos dzejoļos un pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904) ietver sabiedriskus motīvus. No skolotāja darba Skalbe tiek atlaists un pārceļas uz Rīgu.

Skalbe piedalās 1905. gada revolūcijas kustībā, ir žurnāla “Kāvi” redaktors. Šo izdevumu Krievijas valdība slēdz, tāpēc dzejniekam nākas emigrēt. Skalbe uzturas Šveicē, Somijā un Norvēģijā, bet 1909. gada oktobrī atgriežas Rīgā. 1911. gadā viņam piespriež cietumsodu, līdz 1913. gadam viņš atrodas termiņcietumā. Cietumā Skalbe nododas I. Turģeneva, O. Vailda un K. Hamsuna darbu tulkošanai, pabeidz dzejoļu krājumu “Sapņi un teikas” (1912). Daudz laika velta literāras pasakas žanram. 1911. gadā nāk klajā krājums “Pazemīgās dvēseles”, un drīz tam seko “Ziemas pasakas”.

Pirmā pasaules kara laikā Skalbe vēro gan kara notikumus, gan bēgļu postu, bet 1918. gadā iznākušajā krājumā “Daugavas viļņi” tomēr izskan liela ticība tautas garam. Savu vērtējumu par daudziem notikumiem, kas vitāli svarīgi topošajai Latvijas valstij, Kārlis Skalbe izteicas “Mazajās piezīmēs”, kas aizsāktas 1917. gada jūnijā. 1990. gadā Latvijā atkal tika izdotas “Mazās piezīmes” un tās beidzas ar ierakstu, kas tika izdarīts 1945. gada 5. aprīlī Stokholmā: “Mēs, latvieši, maza, daudz vārdzināta un izpostīta tauta. Par visu vairāk mums būtu vajadzīga kādas citas tautas cilvēcīga aizsardzība. Bet ne viena, ne otra no abām lielām kaimiņu tautām mums to negribēja dot. (..) Mums atliek tagad tikai ticēt dievišķās taisnības uzvarai, kas atnesīs arī Latvijai brīvību. Ir jācer, ka Eiropas tautas nenogrims verdzībā uz visiem laikiem.”

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Kārlis Skalbe dzīvo galvenokārt Rīgā, bet brīvo laiku pavada Saulrietos, mītnē, kuru uzcēlis kalnā netālu no savām tēva mājām.