Kārlis Ulmanis: dzīve un darbība

K. Ulmanis dzimis 1877. g. 4. septembrī Bērzes (agrāk Udzes) pagasta Pikšu mājās. Viņa tēvs Indriķis Ulmanis vienlaikus ar zemnieku saimniecības vadīšanu nodarbojās arī ar mājlopu tirdzniecību, kas īsā laikā ģimenei nodrošināja turīgu dzīvi. Māte Lizete Ulmane, dzimusi Līnberģe, audzināja trīs dēlus, no kuriem Kārlis bija jaunākais. Skolas gaitas K. Ulmanis uzsāka 9 gadu vecumā Bērzmuižas pagastskolā, pēc tam turpināja mācības Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā un Jelgavas reālskolā, ko absolvēja 1896. gadā.

19. – 20. gs. mija Latvijas laukos iezīmējās ar saimnieciskās dzīves aktivizēšanos, ražošanas paplašināšanos. Aktualizējās vajadzība pēc jaunām, modernām metodēm, lai panāktu straujāku saimniecisko augšupeju. To saprata arī K. Ulmanis un nolēma apgūt kādas lauksaimniecības nozares pamatus. Tādēļ viņš devās uz Austrumprūsiju, kur Tapiavas miestā (tagad – Gvardeiska, Kaļiņingradas apgabalā) 1897. g. beidza piensaimniecības kursus. Atgriezies Latvijā, viņš darbojās sava brāļa Indriķa saimniecībā, tajā pašā laikā popularizēdams savas jauniegūtās zināšanas. 1899. g. decembrī Ulmani uzaicināja referēt Rīgas Latviešu biedrības organizētajā lauksaimniecības kongresā. Tā bija viņa pirmā uzstāšanās tik plašas auditorijas priekšā un atstāja uz klausītājiem ļoti labu iespaidu, jo viņš demonstrēja ne tikai pārliecinošas zināšanas, bet arī izcilas runātāja dotības, kam vēlākajā politiķa karjerā bija svarīga nozīme. Dzīvodams dzimtajās Pikšu mājās, Ulmanis centās savas teorētiskās zināšanas īstenot praksē un vienlaikus turpināja izglītoties pašmācības ceļā, studēdams pieejamo literatūru par lauksaimniecību. 1902. g. K. Ulmanis piedalījās piensaimniecības kursu organizēšanā Bērzmuižā, kur pats lasīja vairākas lekcijas, vienlaikus arvien plašāk izvērsdams savu darbību progresīvu saimniekošanas metožu propagandēšanā, arī ārpus šo kursu ietvariem.

1902. g. oktobrī K. Ulmanis iestājās Cīrihes politehnikumā, kur mācījās vienu akadēmisko gadu, gūdams ļoti labas sekmes. 1903. g. rudenī viņš turpināja studijas Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūtā, kuru beidza 1905. gadā. Mācību laikā Ulmanis regulāri sūtīja savus rakstus uz Latviju žurnālam „Lauksaimnieks”, kurā viņš darbojās kā līdzstrādnieks.

Pēc atgriešanās dzimtenē K. Ulmanis apmetās Valmierā un strādāja par Kauguru Lauksaimniecības biedrības instruktoru, vienlaikus būdams žurnāla „Lauksaimnieks” līdzredaktors. Šis laiks Latvijā bija nozīmīgs ar revolūcijas uzplūdiem. K. Ulmanis, būdams sabiedriski aktīvs cilvēks un aizrautīgs progresīvās lauksaimniecības ideju nesējs, labi izjuta sociāli politiskās pretrunas, kas bremzēja ekonomisko attīstību, tādēļ revolucionāros procesus viņš uzņēma ar simpātijām un izpratni. Žurnālā „Lauksaimnieks” 22. numurā viņš ievietoja savu rakstu „Pēdējo dienu notikumi”, kurā, pauzdams sašutumu par soda ekspedīcijas nežēlību, izteica cerību, ka tauta ar savām taisnīgajām prasībām uzvarēs. Šāda nostāja nevarēja palikt neievērota, un 1905. g. 21. decembrī Ulmani arestēja un nosūtīja uz Pleskavas izmeklēšanas cietumu, kur viņš pavadīja apmēram pusgadu.

Pēc atbrīvošanas K. Ulmanis devās uz sava brāļa Indriķa saimniecību. Tomēr pastāvēja jauni apcietināšanas draudi, tādēļ jau pēc dažiem mēnešiem viņš emigrēja uz Vāciju, kur apmetās Annabergas pilsētiņā un strādāja par pasniedzēju vietējā lauksaimniecības skolā. Vienlaikus viņš pašmācības ceļā apguva angļu valodu, jo bija nolēmis turpināt savu lauksaimniecisko izglītību ASV. 1907. g. viņš devās ceļā un jau pēc diviem gadiem beidza Nebraskas Universitātes Lauksaimniecības institūtu Linkolnā, kur pēc tam kādu laiku lasīja lekcijas. Tā kā Ulmanim allaž bija vēlēšanās savas teorētiskās zināšanas likt lietā, viņš arī savā Amerikas dzīves posmā rosīgi darbojās reālā saimniekošanas laukā.