Kārlis Ulmanis
I.Dati par personību:
Pilns vārds: Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis
Dzimis: 1877.gada 4. septembrī Bērzes pagastā Udzes „Pikšās”
Izglītība: Bērzes pamatskola, pēc tam mācījies Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā, vēlāk – reālskolā, kuru pabeidza 1896.gadā. 1897.gadā viņš beidza piensaimniecības kursus Austumprūsijā. 1902.gadā Ulmanis iestājās Cīrihes Politehniskā institūta lauksaimniecības fakultātē, bet sākot ar 1903.gadu, studijas turpina Leipcigas Lauksaimniecības institūtā, kuru beidza 1905.gadā ar agronoma grādu. 1909.gadā viņš beidz Nebraskas Universitātes lauksaimniecības institūtu.
Izcelsme: Tēvs – Bērzes pagasta Udzes „Pikšu” māju saimnieks
Biogrāfijas fakti:1905.gadā K.Ulmanis strādāja par Kauguru lauksaimniecības biedrības agronomu un žurnāla „Lauksaimnieks” redaktoru.
1905.gada 21.decembrī Ulmani apcietināja un ievietoja cietumā.
1906.gadā emigrē uz Vāciju, bet 1907. gadā uz ASV.
Sakarā ar amnestiju 1913.gadā viņš atgriežas dzimtenē, un strādā par agronomu Baltijas lauksaimniecības biedrībā.
1917. gadā viņu ievēlēja Vidzemes zemes padomē. Padome savukārt ievēlēja Ulmani par Vidzemes vicegubernatoru.
1917.gada 12.maijā viņš nodibina Latviešu zemnieku savienību.
1918.gada 17.novembrī nodibina tautas padomi, kas vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani par Ministru prezidentu.
1934.gada 3.martā Saeima gāza A. Bļodnieka valdību, un 17.martā Kārli Ulmani ievēlēja par jaunās valdības ministru prezidentu.
1936.gada 11.aprīlis kļūst par valsts prezidentu.
1940.gadā 21. jūlijā nodot valsts vadītāja pilnvaras A .Kirhenšteinam.
1940.gada 22.jūlijā tiek deportēts uz PSRS.
1941.gada 4. jūlijā padomju vara K. Ulmani arestē un ievieto cietumā.
Apstākļi, kas ietekmēja personas uzskatu un pārliecības veidošanos:
Miris: Sveša zemē, nezināmā vietā. Daži vēsturnieki uzskata, ka Ulmanis ir miris 1942.gadā 20.septembrī Krasnovodskas cietumā. Pēc liecinieku stāstījumiem apglabāts Krasnovodskas kapsētā.
II. Personiskās īpašības: Dedzīgums, patriotisms, latviskā sirdsdegsme, aotoritārists, stipra griba, līderis, taupīgs, vientuļš, noslēgts, enerģētisks organizatorisks... Kārlis Ulmanis draugus neizvēlējās pēc cilvēciskajām īpašībām, bet lietišķā saskarsmē.
Ulmanis nebija tik daudz, domātājs kā darītājs, kas paļāvās uz savu intuīciju. Viņš necieta ilgu vilcināšanos, bija izcili apdāvināts politiķis, kam raksturīga dzelzs griba, milzīga enerģija ,rīkotāja un organizatora spējas, fanātiska darba mīlestība, pieticība personiskajā dzīvē, dziļš un patiess patriotisms. Par saviem nodomiem nevienam nestāstīja.
III. Darbības veidi: Kārlis Ulmanis bija agronoms, politiķis, valsts diktators.
IV. Paveiktais:
1902.gadā vada piensaimniecības kursus Bērzē, pateicoties viņa aktīvajai darbībai 1904. gadā nodibinās pirmās lopkopības pārraudzības biedrības.
1917.gada 12.maijā nodibina Latviešu zemnieku savienību. Kad 1917.gada 3.septembrī vācu armija ieņēma Rīgu, Ulmanis darbojās tā sauktajā demokrātiskajā blokā .Pēc Vācijas kapitulācijas K.Ulmanis 1918.gada 15. novembrī sasauca valkā Zemnieku savienības padomes sēdi, kas nolēma - ka jāproklamē Latvijas valsts un jāsadarbojas ar visām politiskajām partijām, kas atzīst Latvijas neatkarību.1918.gada 17.novembrī nodibina tautas padomi, kas vienbalsīgi Kārli Ulmani ievēlēja par Ministru prezidentu.
Tā kā saeima bija noraidījusi viņa iesniegto Satversmes maiņas projektu, Kārlis Ulmanis kopā ar ģenerāli Jāni Balodi izšķīrās par satversmes apturēšanu un saeimas atlaišanu, nodibinot autoritāro valdību .Pēc valdības lēmuma Ulmanis 1946.gada 11. aprīlī kļuva par valsts prezidentu. Ar vairāk nekā 1000 likumiem un to grozījumiem valdība izdarīja radikālus pārkārtojumus saimnieciskās un garīgās kultūras dzīvē.
K.Ulmaņa valdības laikā bija arī demokrātijas ierobežojumi, zināma nacionālās politikas saasināšanās, arī saimnieciskajā jomā, tomēr neapstrīdams bija arī liels nacionālais pacēlums, ideālisma pieaugums prāvā sabiedrības daļā. Bija arī vadonības kults, kas dažreiz izpaudās nepievilcīgā veidā, subjektīvisms un autoritārisms. Ulmanim neapšaubāmi varētu pārmest nepietiekamu aktivitāti ārpolitikā, maz uzmanības veltīja valsts aizsardzībai. Savā valdīšanas laikā Ulmanis izdarīja plaša reformas visās nozarēs. Likvidēja saimniecisko krīzi, gandrīz izbeidza bezdarbu un nodrošināja strādniekiem lielāku izpeļņu. Nostādīja saimniecību uz drošiem pamatiem, ar garantētām cenām un tirgus pārkārtošanu nodrošināja lauksaimniecības ražošanas atmaksāšanos. Novērsa deficītu valsts budžetā un izveidoja nodokļu taisnīgu sadali . Izdeva jaunus rūpniecības un amatniecības likumus, sekmēja nacionālo uzņēmumu dibināšanos tirdzniecībā un rūpniecībā, kur līdz tam ražošana atradās minoritāšu rokās. Jaundibinātās akciju sabiedrības paredzēja nodot latviešu rokās. Sevišķi sekmēja celtniecību uz laukiem un pilsētās .Īpaši jāizceļ Ķeguma spēkstacijas būve, Viestura piemiņas pils atjaunošana. Rīga mainīja seju – radās jaunas celtnes, laukumi, ielas, dārzi, jauni satiksmes līdzekļi, sanitārā apgāde. Vairāk nekā 100 jaunas skolas ēkas. Izglītības un kultūras jomā – pieaugošas Kultūras fonda aktivitātes, „Draudzīgais aicinājums”- pašlaik šī Ulmaņa ideja ik gadu tik atdzīvināta latviešu sabiedrībā, Lauksaimniecības akadēmija, un studiju fonds augstskolu audzēkņiem.
Ulmanis sekmējis latviskā gara kultūras atdzimšanu un tās izkopšanu .Kā arī atdzīvināja nacionālo ideoloģiju.
1940. gada 16. jūnijā valdība pieņēma Staļina ultimātu, Padomju Savienība okupēja Latviju.
V. Darbības vērtējums:
Kārļa Ulmaņa galvenais ideāls bija latviska, būtībā lauksaimnieciska, neatkarīga, saimnieciski nodrošināta – neitrāla Latvija. Viņš bija dedzīgs patriots un vēlējās Latviju, padarīt par spilgti latvisku zemi. Motīvs politiķa profesionālajā darbībā – šī ticība brīvvalsts idejai. Emigrācijā esot – viņa latviskā sirdsdegsme svešumā top vēl spožāka, smagā darbā norūdās ne vien muskuļi, bet arī prāts un griba .Un piedevām nāk klāt atziņa- ka darbs ir galvenais .Viens no galvenajiem viņa darbības principiem- pašam darba vadītājam jābūt vadāmajiem par priekšzīmi .K.Ulmanis bija taupīgs un ar naudu nešķērdējās. Dzīvoja vientuļi un noslēgti Viņš ir slimojis ar kādu slimību, kuru nevienam nav atklājis un tāpēc nav nodibinājis ģimeni.
Katrai valstij dibinoties ir bijuši izcili valstsvīri. Neatkarīgās Latvijas valstij dibinoties bija vairāki izcili valstsvīri, politiķi un karavīri. Tomēr, ja vaicātu kurš no viņiem ir izcilākais , atbilde būtu viena - Kārlis Ulmanis.
Literatūrā sabiedrībā, vecāka gadagājuma ļaužu atmiņās, bieži vien izskanējuši pretrunīgi viedokļi: gan par Kārli Ulmani pozitīvāko un labāko valstsvīru, gan kā diktatoru negatīvā nozīmē.
A.Bērziņa grāmatā ir nodaļa „Kad Ulmanis sāka domāt par apvērsumu? ” atbilde-to neviens nezina, jo Ulmanis par saviem nodomiem nemēdza nevienam stāstīt. Bērziņš rakstīja, ka visas lietas Latvijas teritorijā ierosinājis Fēlikss Cielēns, tomēr no tālāk lasītā rodas ieskats, ka arī Alfrēds Bērziņš ir kaut ko ierosinājis – proti apvērsumu. Tas noticis ceļā no Saeimas uz Tērbatas ielu. Bērziņš esot Ulmanim teicis, ka ja viņš būtu Ulmanis vai Balodis, viņš izbeigtu saeimā notiekošās nejēdzības. Viņš saeimu aiztriektu ratā un nodibinātu kārtību zemē. Ulmanis jautājis vai daudzi tā domājot, un Bērziņš atbildējis, ka tā domājot vairākums iedzīvotāju. Abi turpinājuši ceļu klusēdami, atvadoties Ulmanis esot noteicis, ka varbūt pie šī jautājuma būšot spiesti atgriezties. 1934. gada kādā februāra rītā Ulmanis esot galīgi izšķīries par apvērsumu. Par apvērsuma cēloņiem tiek uzskatīti: iekšpolitiskie, subjektīvie un ārpolitiskie. Latvijas vēstures literatūrā ir izplatīts viedoklis , ka trīsdesmito gadu sākumā Latvijas valstī izveidojās parlamentārā krīze. Tā izpaudās kā Saeimas nespēja pārmērīgās sadrumstalotības dēļ grozīt satversmes un vēlēšanu likumu.
Laika biedru vērtējumā Ulmanis nebija tik daudz, domātājs, cik darītājs, kas paļāvās uz savu intuīciju. Viņš necieta ilgu vilcināšanos, bija izcili apdāvināts politiķis, dziļš un patiess patriotisms .Viņš nekad neapprecējās, ģērbās un ēda vienkārši, nebija ieinteresēts ne naudā ,ne mantā. Lielu daļu ienākumu ziedoja savija partijai un vēlāk labdarības mērķiem. Tomēr novērotāju vērtējumā K.Ulmaņa darbs un panākumi ļoti cēla viņa pašapziņu un , iespējams radīja zināmu iedomību un paštaisnību. Viņā nostiprinājās pārliecība , ka pats liktenis viņam lēmis būt par latviešu tautas vadoni un Latvijas valdnieku.
Ticību Latvijas brīvībai Ulmanis uzsvēra savās runās , par to ļoti jauki raksta Anna Brigadere: ”Aizgāju uz lekciju, kuru nelielā pilnā zālē lasīja Kārlis Ulmanis. Par kaut kādu lauksaimniecības nozari, varbūt par cūkkopību. Es to vairs neatminos, jo es klausījos pavisam ko citu...es dzirdēju starp vārdiem: mums ir tiesības uz savu zemi, uz savu valsti. Gribēsim mēs to iegūt, un mēs to iegūsim, un neviens velns viņu nespēs mums atņemt... Viņš pazina ceļu uz dziļiem nacionālā spēka avotiem un prata arī citiem iedvest savu pārliecību un ticību.”
Iepazīstoties ar literatūru par Kārļa Ulmaņa dzīvi un darbību, iepazinos ar viņa laika biedru viedokļiem, secināju, ka Kārlis Ulmanim bija izcils politiķa talants , tomēr viņš bija galvenokārt ieinteresēts iekšpolitikā, valsts iekšējās dzīves celšanā un tautas labklājības veicināšanā .Ārpolitikā viņu visvairāk tirdzniecības līgumi un Baltijas andtantes izveidošana. Ulmanis ir centies nodibināt pareizus uzskatus par vērtībām, uzsverot, ka cilvēka īstā laime meklējama godīgumā, gara attīstībā, ticība saviem spēkiem, izdarība un kalpošana savai tautai. K.Ulmanim bija komplicēts un sarežģīts raksturs, viņam piemita ļoti lielas darba spējas, un viņa zināšanas saimnieciskos jautājumos bija ļoti plašas. Visā viņa darbībā vērojamas viņa organizatora spējas, un protams , nedrīkst aizmirst viņa oratora spējas.
