Karls Gustavs Jungs

K. G. Jungs aizrāvies arī ar austrumu kultūru, uzskatot, ka rietumnieki varētu dažas lietas no austrumniekiem arī mācīties. Rietumnieka gars ir sašķēlies divās daļās zināšanās un ticībā, tas uzskata, ka vajag dabūt visu, ko viņš grib. Turklāt rietumnieks nepazīst savu dvēseli, tā saceļas pret sevi.

Jaunībā K.Jungs sapņo par arheologa profesiju. Tā kā šīs specializācijas Bāzeles universitātē nav, tad Jungs izvēlas medicīnu. Lai arī tajā laikā psihiatrija ir nepopulāra un nesola panākumus ne zinātnē, ne personīgajā dzīvē, tomēr viņš izvēlās to, būdams dziļā Riharda fon Krafta – Ebinga grāmatas par psihiatriju iespaidā. Vēlāk viņš dodas uz Cīrihi – Burghelcli dziedinātavu, kuru vada Eižens Bleilers, izcils psihiatrs un termina “dzīļu psiholoģija” autors. Cīrihē, pēc Junga domām, valda pozitīvisms, pragmatisms, prakticiska šaurība.

Vienlaikus K.Jungs attīsta kolektīvās bezapziņas ideju. Pēc viņa domām, tā ir “visuresoša”: ticējumos, mitoloģijā, sapņos, vīzijās, mākslas darbos, utt.

Viņš iedziļinās savas bezapziņas noslēpumos. Kopš viņš ir guvis atzinību savā psihoterapeita un zinātnieka karjerā, viņam liekas nepiedodami turpināt aizrauties ar ārējo pasauli, jo tad attīstība var kļūt pārāk vienpusēja. Pēc viņa domām, svarīgāk ir pievērsties iekšējai pasaulei un attīstīt to atbilstoši savām zināšanām.

 Analītiskā psihoterapija, kuras pamatlicējs ir Karls Gustavs Jungs, ar apziņas un bezapziņas procesu līdzsvarošanu un to dinamiskās mijiedarbības uzlabošanu nodarbojas jau plašāk. K. Jungs uzskata, ka ikviens cilvēks ir tendēts uz individuāciju jeb pašattīstību. Individuācija ir “kļūšanas par sevi” jeb pašrealizācijas process, kas saistīts ar prasību kļūt par “vienotu”, “viendabīgu” būtni. Šī doma, ko savulaik pauduši Austrumu gudrie, pēcāk radusi sev vietu gandrīz visās psihoterapijas skolās. No Ego viedokļa augšanu un attīstību veido jauna materiāla integrēšana apziņā – tā ir zināšanu par pasauli un zināšanu par sevi apgūšana. Izaugsmi Ego uztver kā apzinātās kompetences paplašināšanu. Tomēr individuācija ir patības attīstīšana, savukārt no patības viedokļa mērķis ir apziņas un bezapziņas vienotība. K. Jungam Ego ir apziņas centrs, bet patība – cilvēka veseluma centrs, proti, vide, kas ietver apziņu un bezapziņu (Юнг, 1994).