Kas ir filosofija?

Vienu no augstākajām virsotnēm ne tika sengrieķu filozofijā, bet arī cilvēces filozofiskās domas attīstības vēsturē kopumā iezīmē Platona (427. 347.g. pr. Kr) “gudrības meklējumi”. Platona īstais vārds ir Aristokls, bet Platons ir iesauka, kas ir viņa plato plecu dēļ, bet kā svarīgākais Platons ir Sokrata skolnieks. Tā pat kā Sokratam, viņam filozofija nav tikai tukša teoretizēšana, tā saplūst ar pašu dzīvi tās virzībā uz gaismu un patiesību. Platons bija viens no pirmajiem, kas pievērsa uzmanību jautājumam par filozofijas iedabu. Platona filozofijas izpratne atklājas viņa darbā “Valsts” , šajā darbā viņš konstatē ļoti svarīgas lietas: Filozofija nodarbojas ar esamību, taču nebūt ne viss, kas mums rādās ir esamība. Lielākoties mums rādās šķietamība, kas ir starpstāvoklis starp neesamību un pilnvērtīgas esamību. Cilvēki novērtē labus un ļaunus darbus, bet labā būtību nesaskata. Tāpēc vienreiz par labu tiek uzskatīta viena veida rīcība, bet citreiz šādu pašu rīcību uzskata par nepareizu. Tas tādēļ, ka cilvēkiem trūkst stingru un noteiktu ideju par to, kas ir būtisks un kas ne tik būtisks vai pat vispār nebūtisks. Tātad viņiem trūkst filozofiska skatījuma – viņi apmaldās šķietamību pasaulē, uzskatot to par būtisku. Par filozofijas iedabu visu grūti zināt, Platons saka:” Filozofija ir pārāk mīklaina un neviens neapšauba, ka tā pastāv, taču man par to nav un nekad nebūs nekādu piezīmju. To nevar izteikt vārdos līdzīgi citām zinībām. Tikai tādam, kurš patstāvīgi ar to nodarbojas un ir savienojis ar to visu savu dzīvi, dvēselē pēkšņi kā gaisma, kura uzplaiksnī no uguns dzirksts, rodas un pati sevi uztur šī atjēga. “ (Platons. Vēstules, , 341 cd). Ja filozofija kā doma par patiesību pašam sevī pēc ilgstošas nodarbošanās ar būtību meklējumiem, tad loģiski, ka filozofisko domu nevar citam pastāstīt vai kā citādi nodot, šinī sakarā Hermanis Hese saka:” Gudrību nevar tālāk nodot.

Franču filozofs Mišels de Monteņs 16.gs ir uzrakstījis eseju par to, ka filozofēt nozīmē mācīties mirt. Šī tēma bieži tika aplūkota arī sengrieķu filozofijā. Nāve filozofijā ir simbols, kas rada domas stāvokli, jo domājot par nāvi cilvēks saprot cik svarīgas vai nesvarīgas ir konkrētās lietas – sīkās nepatikšanas liekas pilnīgi nesvarīgas, lielie, nozīmīgie pasākumi, kas agrāk šķita neatliekami, tagad ieguvuši citu nokrāsu – mazāk svarīgu.