Kas man rūp – cilvēka attieksme literatūrā un dzīvē

Stāvu uz platformas un gaidu, kad atnāks vilciens. Gribu taču zināt, par ko visi tā runā. Vilciens piebrauc. Kā redzu, tas sastāv no vairākiem vagoniem, kur viens ir garāks par otru. Uz katra vagona rakstīts nosaukums-: „Dzīves vilciens. Latvija”. Paraustu plecus un kāpju pēdējā vagonā. Tā gaiss šķiet rūpju un dzīves smaguma brīvs. Brīdi tur pasēžu, apnīk, eju tālāk uz nākošo vagonu. Man ejot uz priekšu, vilciens uzņem ātrumu. Aiz loga garām paslīd neskaidras un miglainas ainavas. Mēģinu skatīties rūpīgāk, taču neko tāpat nevaru saprast. Labi, neko, eju tālāk.

Nākošajā vagonā varu samanīt kaut ko pazīstamāku- šeit sākas pirmās dzīves grūtības. Tā vien liekas, ka gaisa kondicionētājs nedarbojas un logi nav attaisāmi, jo jūtu nedaudz piesmakušu gaisu. Palūkojos apkārt un pamanu daudz pazīstamu cilvēku. Citi jau dodas tālāk. Viņiem, tāpat kā man, gaiss liekas pārāk piesmacis. Citi nepārliecināti un negribīgi ceļas kājās, jo neviens no viņiem taču negrib pamest jau iesildīto vietiņu. Ir pāris, kas strauji pielec kājās un tomēr apsēžas atpakaļ. Varbūt viņi grib uz tualeti? Kas to lai zina... Pamanu pāris cilvēkus, kas patiešām šeit neiederas, tomēr izskatās, ka viņiem patīk šejienes atmosfēra- nepiespiesta, citviet jaunieši jautri pļāpā, jokojas un smejas. Pie sevis klusībā vēlos, kaut nākošajos vagonos būtu tāpat kā šeit.

Nē. Tas man jau līdz kaklam. Eju tālāk. Telpā starp vagoniem saspiedušies stāv vairāki cilvēki. Nu neko, paspraucos viņiem garām, lai tiktu tālāk. Daži mani rupji apsauc par grūstīšanos, liela daļa paskatās ar savādu skatienu, bet atlikušie ignorē. Lai jau! Man tāpat vienalga, ko viņi domā.. Neesmu šeit iekāpis, lai klausītos, kā man pilnīgi nezināmi cilvēki mani nomētā savām replikām. Ienīstu cilvēkus,...