Klasicisms mūzikā

Ievads ( 1750. g. – 1820. g. ) Klasicisms – mākslas stils un tam atbilstošā estētikas teorija laikposmā no 17. gs. līdz 19. gs. sākumam. Klasicisms izveidojas laikā, kad notika pāreja no feodālisma uz kapitālismu, un tā principos atspoguļojās gan absolūtās monarhijas kultūras tendences, gan topošās buržuāzijas estētiskie uzskati. Klasicisms bija saistīts ar apgaismības laikmetu un balstījās uz filozofiskā racionālisms idejām. Par paraugu klasicismam izvirzīja antīko literatūru un mākslu, taču sižetiskās situācijas, tēli un raksturi tika bagātināti ar jaunu idejisku saturu. Tika cildinātas vispārnacionālas intereses un pievērsta uzmanība cilvēka psiholoģijai, izcelta varonība, augsti tikumiski ideāli. Mūzikā klasicisma attīstībā iezīmējas divi posmi: • 17. gs. klasicisms, kas izauga no renesanses tradīcijām un attīstījās daļēji cīņā, daļēji mijiedarbībā ar baroka mākslu. • 18. gs. klasicisms, kas pauda franču apgaismības idejas. Parasti Rietumeiropā par klasicismu uzskata tikai tā otro posmu, bet pirmo attiecina uz baroku, taču 17. gs. klasicisms daudzējādā ziņā bija antitēze parokam. Spilgtākais klasicisma pārstāvis 17. gs. bija Dž. B. Lulli. Viņa operas radās tieši P. Korneija un Ž. Rasina traģēdiju ietekmē. Operu sižeti bija cieši saistīti ar antīko mitoloģiju, un tajās tika apdziedāti absolūtisma laikmeta ideāli. Lulli liriskajai traģēdijai piemita vienots, izturēts raksturs, stingra uzbūves loģika. Tās sfēra bija cēls heroisms un spēcīgas, cildenas cilvēku kaislības. Taču Lulli daiļradei piemita arī baroka iezīmes, kas izpaudās viņa operu krāšņajos iestudējumos ar daudziem deju numuriem, procesijām un ainām. Līdzīga klasicisma un baroka elementu sintēze raksturīga arī itāļu nopietnās operas ( opera seria ) žanram, kas izkristalizējās Neapoles operas skolā īstenotās dramaturģiskās reformas rezultātā. Heroiskā opera seria ieguva žanrisku un konstruktīvu vienotību – tika reglamentēti dažādu mūzikas formu tipi un dramaturģiskās funkcijas. Bet it bieži šī vienotība izrādījās formāla, priekšplānā izvirzījās intrigas pievilcība un dziedātāju virtuozā meistarība. Gan itāļu opera seria, gan Lulli tradīciju turpinātāju daiļrade liecināja par klasicisma zināmu pagrimumu. 18. gs. mūzikā klasicisms joprojām bija cieši saistīts ar franču operu, kuras ievērojamākais pārstāvis bija K. V. Gluks. Viņa operas reforma, kas tika pabeigta Parīzē pirmsrevolūcijas apstākļos, apstiprināja franču enciklopēdistu uzskatu, ka tieši opera ir tas žanrs, kurā jāatjauno mākslu vienotība, kas pastāvēja vēl antīkajā teātrī. Arī 18. gs. klasicisms nebija noslēgta, izolēta parādība, tas savā attīstībā cieši saskārās ar dažādām stilistiskām tradīcijām. Tā, piemēram, klasiskās instrumentālās mūzikas formas izkristalizējās galantā stila ietvaros, kas savukārt saistīts gan ar 17. gs. klasicismu, gan arī ar baroku ( F. Kuperēns, G. F. Tēlemenis, D. Skarlati ). 18. gs. vidū izplatījās sentimentālās tendences, kas sekmēja...