Klasicisms mūzikā – raksturīgās iezīmes un attīstība

Instrumentālajā mūzikā izvirzījās jēdziens par mūzikālu tēmu, kas bija noteikta mākslinieciska tēla paudēja un noteica skaņdarba “seju”. Vadošais attīstības princips bija divu vai vairāku tēlu kombinācija vienotā mākslinieciskā attīstība. Nereti tas izpaudās kā divupretstatu sadursme un cīņa. Par klasicisma instrumentālās mūzikas pamatformu tādējādi kļuva sonātes forma, kuros uzbūve atbilda iepriekšminētajām prasībam. Sonātes forma savukārt tika iekļauta izvērstos, cikliskos sacerējumos sonātes (it.sonata skanēt), simfonijās (gr.symphonia saskaņa), u.c.

Klasicisms Eiropas kultūrā izveidojās vienlaikus ar rokoko un baroku. Tas radās saistībā ar apgaismības ideju izplatību. Klasicisma galvenā ideja bija par par skaidrību un noteiktību cilvēka parātā un roku veidotajā pasaulē. Celtnēs centās panākt loģiku, saskaņu un varenību.

Vislielāko uzmanību klasicismā pievērsa celtņu majestātiskumam. Risinājumā bieži izmantoja kolonnas.

Klasicism mākslu orientē uz kalpošanu mūžīgiem un pārlaicīgiem ideāliem. Lai mākslas darbā garantētu šo ideālu klātbūtni, tiek izstrādātas gan formulās, gan saturiskas normas.