Kļavas lapa

Viens pieskāriens... Pasaule izmainās. Viens skūpsts un tāda sajūta, it kā kļavas lapa kristu zemē, ķerot ikkatru mirkli. Kā iemīlējies eņģelis, kas sēd uz mākoņa maliņas un vēro cilvēciņu, savu cilvēciņu, ko sargāt. Tā ir mīlestība, kas mūsu domas padara gaišākas, skaistākas un vienkārši burvīgas.

Brīdis, kad paskaties otram cilvēkam acīs, ir satraucošs. Tajās var redzēt visu viņa pasauli – domas, sapņus, cerības un ilgas. Acis ir dvēseles spogulis, kurās ieskatoties notrīs viss augums. Vairs nespēj domāt. Tas ir mirklis, kad spējam iemīlēties. Un tā pa īstam...

Kļavu lapas rudenī... Koši sarkanas un dzeltenas. Romantiski! Bet vēl romantiskāk ir justies kā trauslai kļavas lapai, kur brīdis, kad tā, lēni virpuļodama, krīt no koku zariem, ir kā mīlestība. Vējš nēsā lapu sev līdzi, to rūpīgi saudzēdams, un lēni un maigi nogulda to zemē. Tās ir rūpes, kas sniedz gandarījumu, neļauj otram cilvēkam pazust. Un tieši rūpes ir iemesls, kāpēc tā pieķeramies otram cilvēkam. Tajā brīdī mēs tiešām jūtamies kādam nozīmīgi.

Mēs mīlam tikai vienreiz. Un tās ir patiesas jūtas, savtība pārvēršas rūpēs par otru cilvēku, un mīlam tajā brīdī no visas sirds.