Klods Mone - vinja dziivesstaasts
1857. gadā, kad Klodam bija 16 gadu, nomira viņa māte. Ģimene pārcēlās uz dzīvi pie viņa tantes Marijas Žannas Lekadras, kas arī dzīvoja Havrā. Tante pati bija gleznotāja, tādēļ pazina vairākus vietējos māksliniekus. Viņu vidū bija Ežēns Budēns (1828 – 1898). Viņu uzskatīja par neparastu mākslinieku, jo viņš gleznoja galvenokārt brīvā dabā. Bodē aicināja jauno Monē piedalīties kopīgās ekspedīcijās, ko Klods vienmēr uzņēma ar sajūsmu. Viņš vēlāk rakstīja: ‘Es sapratu kā top īsta māksla. Kopš šī brīža man jau bija pilnīgi skaidrs, kurš ceļš ejams. Man par katru cenu bija jākļūst par gleznotāju.’
19. gadsimta vidū, tāpat kā šodien, ar mākslu nopelnīt iztiku bija ļoti grūti. Kloda tēvs Ādolfs Monē, būdams praktisks cilvēks, paredzēja visas tās grūtības, kas sagaida profesionālu mākslinieku. Viņš redzēja, kādā trūkumā dzīvoja viņa draugs Budēns. 1858. gadā vienu no Kloda gleznām iekļāva Havras pašpārvaldes rīkotās mākslas izstādes ekspozīcijā. Tas jaunajam māksliniekam deva pārliecību, ka viņš ir pietiekami talantīgs, lai kļūtu par profesionālu gleznotāju. Visas ievērojamākās mākslas skolas atradās Parīzē, un tā, neraugoties uz tēva pamatotajiem iebildumiem, Klods nolēma doties uz turieni. Viņam bija 18 gadu. Parīzē Klods apmeklēja Šveices akadēmiju – neakadēmisku un liberālu mākslas skolu. Tur aizsākās ilgstoša draudzība ar Kamilu Pisaro (1830 – 1903). 1861. gadā Monē pieteicās karadienestā , un viņu nosūtīja uz Alžīriju Ziemeļāfrikā. Pēc gada Monē saslima ar tīfu, un viņam nācās atgriezties Harvā. Te viņš iedraudzējās ar kādu citu ietekmīgu mākslinieku – holandiešu gleznotāju Janu Bartoldu Jongkindu (1819 – 1891). Abi mākslinieki bieži devās kopā gleznot plenērā – t.i., brīvā dabā. Pienākot 1862. gada vasarai, Monē nolēma neatgriezties Alžīrijā, bet atkal doties uz Parīzi mācīties ievērojamajā mākslas pedagoga Šarla Gleira studijā.
Gleirs saslima un 1864. gadā slēdza savu studiju, tāpēc Monē atgriezās Harvā. 24. gadu vecumā viņš bija visai trūcīgs, taču ar dzīvi apmierināts jauns cilvēks. 1865. gadā divas viņa jūras ainavas tika izstādītas Salonā – slavenajā Parīzes gadskārtējā mākslas izstāde, ko ikviens jauns gleznotājs varēja uzskatīt par milzīgu sasniegumu. Gūtie panākumi Klodu iedrošināja nākamā gada Salonam gleznot saules gaismas un ņirbošu ēnu piepildījumu lielformāta darbu, kurā būtu attēlots izbraukums zaļumos. Kārtējo materiālo grūtību dēļ Monē šo darbu nepabeidza.
Monē iemīlējās Kamillā, un drīz viņi jau dzīvoja kopā. Deviņpadsmitgadīgā meitene bija bagāta tirgotāja meita. Ādolfs Monē, uzzinājis par abu sakariem, kļuva vai traks aiz dusmām. Tajā laikā diviem neprecētiem cilvēkiem dzīvot kopā augstākā mērā nepiedienīgi. Ādolfs pārtrauca dēlam patstāvīgai dzīvei nepieciešamo pabalstu izsniegšanu, kā arī atteicās tikties ar Kamillu. Klods un Kamilla pārcēlās uz Parīzes piepilsētu Sevru Sēnas krastā, bet pēc tam uz Harvu. Viņi dzīvoja ļoti trūcīgi, un Monē tikko spēja iegādāties gleznošanai nepieciešamos materiālus. Tomēr grūtos brīžos viņam palīdzēja draugs Bazils un viņa paša tante.
