Komiskie tēli

Lasot grāmatu, tā vien šķiet, ka, lai kur Švauksts ietu, viņš vienmēr valkā sarkanu šalli. Švaukstam netīk būt „zemas kārtas latvietim”, un tādēļ viņš dara visu iespējamo, lai izskatītos pēc iespējas smalkāk – viņam vienmēr līdzi ir arī pulkstenis ar spīdīgu ķēdi – to parāda šis citāts: „Krogam tuvāk piebraucot, varēja izšķirt Švauksta balsi, un drīz vien bij arī viņš pats redzams ar visu spīdīgo ķēdi un sarkano šalli (..)”.

Šis tēls ir diezgan valdonīgs – viņam patīk izrīkot citus cilvēkus: „Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Derkberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja (..).”Grāmatā nenovēroju šī tēla monologus – manuprātt, tas varētu būt tādēļ, ka Švauksts ir ļoti aktīva un ekstraverta personība – visu, ko zina, viņš izstāsta iespējami daudz cilvēkiem. Monologi parasti rodas tēliem, kas kaut kādā ziņā ir mentāli nomākti – Švaukstam nomāktība vai skumjas par kaut ko nepiemīt, viņa dzīvē nav problēmu – viņa dzīves mērķis ir būt augstākam par apkārtējiem cilvēkiem.Dialogos spilgti izpaužas Švauksta lielība, taču parasti kāds cits varonis viņam atbildot, pilnībā atspēko šo lielību un Švauksts paliek bez atbildes – viņš ir spējīgs vien taisnoties: „ „Es vakar nobraucu nach eizenbān par finf štunden hunder dreisisch verst,” tā Švauksts uzsāka runāt. „Tik vien?” Liene iesaucās. Švauksts sāka stomīties.„Jā, jā, alzo, es aber nebiju alein – visi citi arī tikpat vien nobrauca.””

Ar Prātnieku, Švaukstu un Drekbereģi tad skolmeistars arī visvairāk turas kopā. Jādomā, ka Prātnieku Pietuka Krustiņš uzskata par lielu cilvēku un cer dabūt kādu labumu no viņa, kas šad tad pat izdodas, bet Švauksts un Drekbereģis tāpat kā pats skolmeistars ir iedomājušies viņa lielo popularitāti sabiedrībā un cer kļūt ievērojamāki ar to, ka viņus redz kopā ar Pietuka Krustiņu. Arī vakarā pēc Ilzes bērēm visi trīs Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekbereģis turas kopā un ir iedomājušies iet meklēt, kur meitas guļ. Kad beidzot ir atraduši viņas Oļiņu ķēķī un atklājuši, ka durvis ir ciet, viņi ļoti cītīgi cenšas tikt iekšā un Pietuka Krustiņš, kā vienmēr, runā par tautas vienotību, kur tautas meitām un dēliem jāturas kopā. Interesanti, kas tā par vienotību, kad 3 jauni vīrieši naktī iet meklēt, kur meitas guļ...

Pietuka Krustiņš vienmēr runā par tautas augsto garu, par vienotību un labprāt izsakās ar šādiem izteicieniem: “cienīgi līdztautieši”, “mūsu tautas tēls”, “sveika, cienījamā tautiete!”. Šie izteicieni tad būtībā arī raksturo Pietuka Krustiņa raksturu viņš nemitīgi cenšas parādīt to, ka viņš ir piederīgs tautai un vēl vairāk to, ka viņš ir sen gaidītais tautas varonis, kas pacels viņu vēl nebijušos augstumos.